Šeit būs daži uzdevumi, kurus veikt, lai palīdzētu zirgam pārtulkot tavu ziņu – darbību ar pātagu.

Integrē pātagu savā ikdienas zirga kopšanas un darba kārtībā. Vari izmantot iejādes steku vai braukšanai paredzēto pātagu. Taču gala rezultātā zirgam jāprasa kustēties prom no pātagas pēc pātagas auklas nevis pātagas kāta pieskāriena. Tā kā iejādes stekam ir tikai neliela aukliņa, būs jāizmanto steka kāts. Ja jāizvēlas, es lietotu īsu braukšanai paredzētu pātagu vai pātagu, kas paredzēta darbam rokās (angļu val. in - hand whip), un ir kā mini kordojamā pātaga. Veids, kādā es varu skart zirgu, ir ļoti līdzīgs veidam, kā es skaru zirgu, kad tas ir iejūgts, atstājot mazāk nesaprotamā.
Kad tīri zirgu vai liec tam aizjūgu, izmanto pātagu, lai ar pātagas pieskārienu prasītu zirgam pārvietoties jebkurā nepieciešamajā virzienā. Pārtulko prasību, pārvietojot zirgu tā, kā tu to parasti darītu, kamēr veic ierasto darbu kārtību - tīri zirgu vai uzliec aizjūgu. Prasību vienmēr sāc ar pātagu, tad prasi tā, kā to dari parasti. Pieskaries zirga ķermeņa tajā pusē, no kuras vēlies lai tas kustētos. Tātad – ja nepieciešams solis pa kreisi, pieskaries zirga labajā pusē. Ja vēlies, lai zirgs pārvieto savu aizmugures daļu, pieskaries gar tā sāniem, un tā tālāk. Atceries, ka mērķis ir iemācīt zirgam kustēties prom no pātagas. Centies neizmantot verbālo vai ķermeņa valodu līdz neesi pieskāries zirgam ar pātagu. Kad zirgs nopietni un godīgi cenšas būt labs, paredzot tavas prasības, zirga kustēšanās, pirms tev bijusi iespēja aizskart to ar pātagu, nav tas, kas nepieciešams. Šādu uzvedību neapbalvo. Zinu, ka tas nav grūti, ja zirgs ļoti cenšas. Tu tiecies pēc kustības, kas veikta reaģējot uz pātagas pieskārienu. Kad sēdi ratos aiz zirga, zirgam nebūs iespējas paredzēt tavas komandas, tāpēc zirgam jāmācas reaģēt uz pieskārienu.
Kad esi beidzis apkopt zirgu ( uzlicis tam aizjūgu, ja gatavojies braukt), izved zirgu ārā pie pavadas. Prasi zirgam mierīgi stāvēt kādu brīdi, tad ar pātagu prasi tam soļot, izmantojot verbālu norādījumu, tiklīdz pieskaries zirgam ar pātagu. Personīgi es saku „Soļo pa labi” vai „Soļo pa kreisi”. Sāc no pamatiem - ar dažiem soļiem vienā virzienā, tad otrā. Ja zirgs pēc dažiem vingrinājumiem saprot to, ko prasi, vari sākt prasīt ko sarežģītāku. Pieskārienam ribu apvidū vajadzētu likt tam virzīties sāņus. Pieskārienam pie pleciem vajadzētu likt zirgam nedaudz pakāpties atpakaļ un prom. Pieskāriens pie sāniem liek zirgam virzīties uz priekšu un prom. Ļoti gudri zirgi būs spējīgi atšķirt pieskārienu plecu priekšpusē (lai plecu ar nelielu soli pakustinātu atpakaļ) no pieskāriena pie pleca seglu daļā (lai pakustinātu tikai plecus un priekšējo kāju).
Ratos šo uzdevumu turpini mierīgi stāvot. Izmanto tās pašas mērķa vietas uz zirga ķermeņa, kuras izmantoji, kad strādāji ar zirgu rokās, sagaidot līdzīgus rezultātus. Protams, rati ierobežo zirga spēju kustēties, tāpēc tad, kad tas iet sānis prom no pātagas, viņam rati jāpagriež līdzi. Atkal, atceries izmantot balss komandas, lai palīdzētu zirgam saprast, ko vēlies panākt. Vispirms pieskaries labajā pusē, tad saki „Solis pa kreisi”, ar kreiso pavadu dod zirgam nelielu norādi, lai palīdzētu tam saprast ko vēlies panākt. Šajā vingrinājuma daļā negribu, lai zirgs ietu uz priekšu vai atpakaļ, tikai pa kreisi. Ja zirgs sāk iet uz priekšu, es bloķēju to pāris reižu atturot ar grožiem. Ja zirgs iet atpakaļ, es uzklikšķinu, un, ja rati ir aprīkoti ar bremzēm, es tās nospiežu. Katru reizi, kad zirgs aiziet tādā virzienā, kādā esmu prasījis, es to bagātīgi atalgoju ar vārdiskām uzslavām, un samīkstinu grožus.  
Jo skaidrāks tavā prātā būs rezultāts, uz kuru tiecies, jo labāki panākumi gaidāmi. Neprasi zirgam kustēties „tur”, mēģini, lai zirgs virzītos uz noteikto vietu. Tiklīdz tavs zirgs attīstīs šo pamata izpratni par pātagu, būsi spējīgs daudz efektīvāk izmantot pātagu tad, kad brauc. Būsi pārsteigts, cik ļoti tas atvieglos braukšanu.


Sagatavots sadarbībā ar http://www.coachmansdelight.com
No angļu valodas tulkoja Anda Pavlovska  

Sameklē zirgu, kurš atsakās stāvēt, un turpat līdzās ir cilvēks, kurš atsakās likt tam stāvēt.
Vispirms, manā praksē neviens zirgs netiek izmantots kā braucamzirgs, kamēr tas nestāv mierīgi. Zirgam, ar uzliktu aizjūgu un citu inventāru, labprātīgi jāstāv mierīgi, bez turēšanas, kamēr es eju lielā aplī ap zirgu. Tā kā siešanas un atsiešanas process ir bīstamākā pajūgu braukšanas daļa, es to uzskatu par būtisku „darbarīku”, ilgi pirms tiek uzsākts braukt ar zirgu.

Darbs pagalmā

Es nostādinu zirgus pagalmā, un ap to kājām uz zemes uzvelku rāmi. Ikreiz, kad zirgs iziet no rāmja, koriģēju to ar vārdiem, un lieku zirgam ieiet atpakaļ rāmī. Katru reizi, kad lieku zirgam atgriezties tajā pašā vietā, tas sāk iemācīties, ka es nedomāju tikai „stāvēt”, es domāju „stāvēt šeit un nekur citur.” Laika gaitā es pakāpeniski sāku attālināties no zirga, līdz izvedamās pavadas galam. Es eju apkārt pa labo un pa kreiso pusi, koriģējot zirgus ikreiz, kad tie pakustās, vai parāda vēlmi kustēties. Ja man zirgi jākoriģē, es to daru skaļi, un ātri, un tad noeju nost no zirga. Ja vilcinos, zirgs var uzskatīt, ka mana klātbūtne ir atlīdzība par kustību. Ja zirgs labi veic šos uzdevumu tad, kad tam nav uzlikts inventārs, es pārēju uz uzdevumu pilnā aizjūgā. Parasti izmantoju kordu (garāku pavadu), tā es varu aiziet tālāk nost no zirga, iet lielāku apli, biežāk uzgriežot zirgam muguru. Līdz beidzot es to varu darīt vispār bez zirga turēšanas pie pavadas. Rezultātā zirgs stāv bez turēšanas vai konstanta kontakta ar pavadām/grožiem. (Piezīme: Es nekad neeju prom no zirga, ne arī kādam citam nekādos apstākļos nekad nevajadzētu iet prom no zirga, kurš ir iejūgts ratos un piesiets).

Ratos

Daži zirgi šo uzdevumu saprot un izpilda vienā vai divos treniņos, citiem nepieciešamas vairākas dienas pacietīga darba. Tajā pašā laikā tu vēlies strādāt pie stāvēšanas braukšanas treniņa vidū, ilgu laiku pēc piesiešanas un staļļa pagalma atstāšanas. Es mēģinu pārliecināties, ka viss, ko dara zirgs un es, ir „mana ideja”. Ja es zinu, ka zirgs stāvēs tikai divas vai trīs sekundes pēc apstāšanās, es sākšu ar mēģinājumiem „spēkoties”. Es varu apstāties, un sekundes vai divu sekunžu laikā, pirms zirgs izdomājis iet prom, es paprasīšu tam iet. Ja zirgs mēģina kustēties kaut kur pirms es esmu to prasījis, es nekavējoties tam atkal prasu apstāšanos, taču tiklīdz zirgs apstājas, es tam atkal prasu iet soļos. Šāda rīcība zirgu sāk virzīt uz domu, ka jākustas drīzāk tikai pēc manas – braucēja- komandas, nekā pēc sava – zirga - impulsa. Mans mērķis sākumā var būt samērā atturīgs, mērķējot tikai uz sekundes vai divu sekunžu nekustīgumu, kam seko kustība, kuras iniciators esmu es.
Pēc pusduča, vai apmēram tik daudz, tādiem soļiem, apstāšanās, 1 – misisippi 2 – misisippi, soļu pārejām, es varu sākt gaidīt papildu sekundi vai divas, kopš laika, kad zirga gaida, kad es teikšu tam iet soļos. Beigās es esmu spējīgs palielināt laiku līdz piecām, tad astoņām vai pat 12 sekundēm. Tās var šķist mazas uzvaras, taču tās ir uzvaras. Rezultātā pat nepacietīgu zirgu var pārliecināt stāvēt 30 sekundes vai minūti. Esmu uzmanīgs, lai nekļūtu alkatīgs pārāk ātri. Es tikai palieku laika limitu tik tālu, cik pēc manām domām varu, un ne tālāk.  

Kad tas ir pateikts un izdarīts

Strādājot pie tā, lai zirgs stāvētu sākot no staļļa līdz braukšanai un nākšanai atpakaļ, aizved pie tā, ka stāvēšanas problēma tiek ātri un efektīvi atrisināta. Parasti tas neprasa ilgu laiku, tikai tik ilgi, cik iesaistītais cilvēks paliek pacietīgs un disciplinēts savā pieejā. Strādā tā, it kā tev būtu piecas stundas, un zirgs stāvēs piecas minūtes. Ja strādāsi, domājot, ka tev ir piecas minūtes laiks, un būs nepieciešamas piecas stundas, lai zirgs mierīgi stāvētu.

Sagatavots sadarbībā ar http://www.coachmansdelight.com
No angļu valodas tulkoja Anda Pavlovska 

Panākt, lai zirgs ietu „garš un zems” ir būtisks uzdevums, lai panāktu, ka zirgs ir atbrīvojies, līdzsvarā un darbina pakaļdaļu. Zirgs, strādājot gari un zemu, elpo vienmērīgi, tas nomierina zirgu, ieliekot to labā prāta un darba rāmī. Zirga mugura atbrīvojas, soļi pagarinās, veidojot lielāku kāju un pakaļdaļas izmantošanu. Īsumā, šīs vingrinājums ir ceļš uz zirga sniegumu un ilgmūžību.

Sakopojums & izstiepšanās

Soļos uzmanība tiek vērsta uz braucēja kontaktu ar zirgu, un veidu, kā braucēja rokas seko zirgam. Kad tu soļo ar savu zirgu, sāc veidot smagumu un pretestību grožos. Turpini prasīt to un ļauj zirgam soļot, taču ar rokām labprātīgi neej līdzi. Zirgam būtu jāsāk saīsināt rāmis un soļot plašiem soļiem. Esi uzmanīgs, ja tavs zirgs ir mazliet karstasinīgs, šī darbība var viņā izsaukt nedaudz panikas. Strādā nedaudz. Pēc dažiem soļiem atbrīvo kontaktu un seko ar rokām daudz labprātīgāk, tā, kā tu lēnām un uzmanīgi padod pavadu zirgam. Zirgam būtu jāsāk pagarināt rāmis un nedaudz arī soļa garums. Aptuveni pēc 10 soļiem sāc atkal veidot pretestību un kontaktu. Šoreiz tev būtu jāspēj saīsināt zirga rāmis un soļa garums nedaudz vairāk. Nākamajā grožu padošanas reizē, tev no zirga vajadzētu iegūt lielāku izstiepumu un virzību uz leju.
Esi uzmanīgs, kā es bieži esmu dzirdējis sakām „Jebkas var tikt izdarīts par daudz”. Divas visbiežāk pieļautās kļūdas, ko esmu redzējis – cilvēki mēģina visu izdarīt pirmajā vingrinājuma mēģinājumā. Šis ir tas vingrinājums, kas kļūst arvien labāks pēc daudziem atkārtojumiem. Nekļūsti pārāk smags par ātru, un tad atkal nomet zirgu. Protams, esi skaidri pārliecināts, ka ir atšķirība starp būt smagam un ar pretestību, un būt vieglam un izstieptam, taču neieej galējībās. Ja zirgs neseko tavam kontaktam, kad tu saīsini tā rāmi, meklē kādu īpašu sava kontakta paņēmienu, un nolaid zirgu lejā tā, kā tu mēģini pagarināt zirga rāmi, vingrinājums nestrādās.  

Pārejas

Ja reiz zirgi ir iemācījušies izstiepties soļos, viņi biežas cenšas iztiepties soļos, īpaši tad, kad tie kļūst nedaudz noguruši. Šis var būt labs brīdis, lai mācītu zirgam iztiepties rikšos. 
Veic dažas rikšu – soļu pārejas, kur tu tiešām ļauj zirgam izstiepties pārejas beigās. Pārejas atkārtošana šādā veidā vairākas reizes pēc kārtas, ļaus zirgam gaidīt iztiepšanos pārejas beigās. Drīz zirgam vajadzētu sākt prasīt tev atļauju izstiepties pirms pārejas beigām. Kad esi ticis tik tālu, kad zirgs tev prasa iztiepties gandrīz jau tad, kad prasi viņam pāreju, esi pareizajā vietā! Vienkārši maini savas domas, atļaujot zirgam turpināt rikšos, taču iztiepjoties uz leju. Vairums zirgu sākumā nespēs šādu stāvokli saglabāt ilgāk par dažiem soļiem, jo to līdzsvars un izturība/spēks vēl nebūs pilnīgi. Bieži zirgs smagi nonirs uz priekšu un sāks tipināt vai šļūkāt. Tāpēc prasi zirgam atkal uzņemt vienmērīgu rikšu gaitu nedaudzu soļu garumā pēc pirmās izstiepšanās, un veic īstu pāreju uz soļiem.
Ir zirgi, kuriem nevarēsi izveidot iztiepumu rikšu gaitā, izmantojot lejupejošo pāreju, kuru nupat aprakstīju. Dažiem zirgiem nav spēka/pretestības/stingrības un līdzsvara, lai šo darbu paveiktu. Tie var iet uz daļu, kur tie skatās uz priekšu uz to izstiepumu soļu pārejas beigās, un tas arī viss. Tā nav problēma. Ļauj zirgam trīs līdz četrus izstieptus soļu gaitas soļus, un tad pacel zirgu rikšos nelielām izmaiņām tavā kontaktā ar zirgu. Lielākais, veic maigu puspieturi ar abiem grožiem tiklīdz zirgs pāriet rikšos. Ar katru šī vingrinājuma atkārtojumu, prasi zirgam pāriet rikšos nedaudz ātrāk pēc izstiepšanās soļos. Rezultātā tu prasīsi zirgam pāriet rikšos tiklīdz zirgs sāks tiekties lejup soļu gaitā. Parasti šādiem zirgiem tas būs nepieciešams dažas reizes pāris dienas, pirms tas būs pārliecināts par rāmja izstiepšanas saglabāšanu rikšos.  

Iesildīšanās un atsoļošanās/atrikšošanās

Šie vingrinājumi ir lielisks veids kā sākt un beigt darbu ar zirgu, ja vien tas nav apļveida laukums vai tāls ceļa gabals vai ceļi un takas. Ja tu šo vingrinājumu izmanto, tavs zirgs attīstīs konkrētu atbildes reakciju uz tavu prasību iet gari un zemu. Kad tas notiks, zirgs tev būs daudz vairāk pieejams!


Sagatavots sadarbībā ar http://www.coachmansdelight.com
No angļu valodas tulkoja Anda Pavlovska

Gudrības vārdi

Kad sāku savu zirgu trenera karjeru, biju laimīgs saņemot padomu no trenera, kurš zirgus trenējis divas reizes ilgāk nekā es esmu nodzīvojis. „Jebkurš muļķis var zirgu pacelt rikšos, tikai labs treneris var likt zirgam soļot.” Šī ir bijusi patiesība, kas gadu gaitā sevi man ir pierādījusi atkal un atkal. Zirgs var spēt veikt dažādas kustības rikšos, izmantojot inerci kā sabiedroto, lai maskētu trūkumus un nepilnības savās spējās un līdzsvarā. Kad zirgs spēj veikt vajadzīgās kustības soļos, tikai tad parādās īsta meistarība. Diemžēl daudzos gadījumos soļiem nav pievērsta pietiekami liela uzmanība zirga attīstībā. Tā, šķiet, ir patiesība, sākot no maratona posma braucējiem, no rekreācijas līdz izpriecu šoviem un kombinētās pajūgu braukšanas entuziastiem.
Kas veido labus soļus, kāpēc?
Lai nonāktu pie tā, ko mēs sagaidām no soļiem, mums jāpatur prātā tas, ko mēs cenšamies ar to paveikt.

Atpūtas braukšana (angļu val. pleasure driving)

Zirgam, kuru izmanto atpūtas izbraucieniem jābūt tādam solim, kas patiešām bez ķermeņa sasprindzinājuma iet it visur. Labs, ritmisks solis ir ērts braukšanai. Zirgam, kuram piemīt dabīga, atbrīvota gaita, ar labu tvērienu platam solim, var izmantot soļus, lai atgūtos no gara rikšu posma pār kalniem un lejām. Atpūtas izbraucienu braucējam būtu jāspēj izvēlēties zirga soļu ātrums jebkurā brīdī. Ir brīži, kad nejauša pastaiga rikšos ir labākais. Citkārt rikšošana var nebūt piemērojama, taču labs, ātrs solis var palīdzēt tev tikt cauri tādām vietām, kurās labāk nebūt. Pat tad, ja ar savu zirgu sacensībās nepiedalies, vai arī neesi sevišķi konkurētspējīgs, var būt pamācoši palūkoties, kas tiek sagaidīts no zirgiem, kuri piedalās sacensībās. Atpūtas braukšanas un kombinētās pajūgu braukšanas noteikumi ir pielāgoti tā, lai veicinātu pareizu zirga treniņu tiem uzdevumiem, kas bieži ļoti tuvu atspoguļo tās braucēju prasības, kuri no braukšanas gūst prieku. Atpūtas braukšanas noteikumi ir formulēti, lai izceltu zirgus un ponijus, kuri „nodrošina patīkamu braucienu”. Kombinētās pajūgu braukšanas noteikumi patur prātā braucējus, kas ir noskaņoti uz savu priekšnesumu un daudz sportiskāk.  Abi iekļauj zirgu labklājību un ilgmūžību kā augstākās rūpes. Tātad, ja brauc ar savu zirgu mierīgā, atbrīvotā veidā, atpūtas braukšanas noteikumi var tevi uzrunāt, taču tie, kuri no saviem zirgiem cenšas parādīt labāko, skatīsies kombinētās pajūgu braukšanas noteikumus.

Atpūtas šovi

Soļu definīcija ADS (The American Driving Society) noteikumu grāmatā ir samērā specifiski:
„99. punkts SOĻI. Soļi ir soļošanas gaita, kurā zirga kāju soļu skaņa seko viena otrai četras reizes, ir labi izteikta un saglabāta visu laiku, kad zirgs iet soļos. Tad, kad četru pieskārienu takts vairs nav skaidri saklausāma, nav vienmērīga un līdzsvarota, soļu gaita ir nevienprātīga un nepastāvīga.”
Soļošanas jeb maršēšanas gaita man palīdz galvā izveidot labu attēlu par to, kādiem būtu jābūt soļiem. Maršēšanai nepieciešams vienmērīgs, konstants soļa garums, kas nemainās laikā vai garumā. Taču, ja tas mainīsies, maršētājs „izkritīs” no kopējā soļa ar citiem savas grupas locekļiem. Varu iedomāties bungu korpusa maršēšanu gar parku, kurā klīst cilvēku pūlis, un iztēlojos, ka aina parāda atšķirību starp zirgu ar mērķtiecīgu soli, un zirgu ar slinku soli. Nez kā, atpūtas šovos, šo varētu izskaidrot ar steigšanos? Man ir divi veidi, kā atšķirt maršēšanas/soļošanas gaitu no steidzīgas gaitas. Pieturos pie savas bungu korpusa analoģijas, es salīdzinu maršētāju soļus ar cilvēku pūli lielveikalā 23.decembrī. Aizņemti, nemierīgi pircēji Ziemassvētkos steidzas no veikala uz veikalu gaitā, kas ir neprātīga, tuvu izmisumam. Šo cilvēku soļu garumam nepārtraukti jāmainās, lai izvairītos no sadursmes ar citiem pircējiem. Protams, ja bungu korpuss mēģinās iet līdz ar pūli, tie neizskatīsies tik iespaidīgi, ne arī būs pielāgojušies kā viena vienība. Citiem vārdiem sakot, tie būs „nevienprātīgi un nepastāvīgi”. 
Kā tālāk lasām soļu definīcijā, kurā teikts – „soļiem jābūt tādai soļu skaņai, kas seko viena otrai četras reizes, ir labi izteikta un saglabāta visu laiku.”
Ja atskatāmies uz 134.izdevumu, es apspriedu ritma specifiku soļos, rakstā ar nosaukumu „Iegūsti ritmu”. Rakstā es lūdzu jums ieklausīties noteiktās/skaidrās skaņās, kas rodas, ja soļi ir vienmērīgi un augstas kvalitātes. Tā kā zirga soļi ir attīstoši, var viegli saklausīt četrus atsevišķus nagu piesitienus, kas dzirdami atsevišķi viens no otra – tas tāpēc, ka katrs no tiem rada nedaudz savādāku skaņu. Citiem vārdiem sakot, tev jāspēj saklausīt, piemēram, labās kājas skaņa katru reizi, kad tā pieskaras zemei. Tomēr, tā kā zirgs attīstās, un katrs no nagiem piesitās zemei vienā un tajā pašā veidā, ar vienu un to pašu spēku, un vienu un to pašu intervālu no iepriekšējā naga piesitiena, katra atsevišķā naga sitiena skaņu atšķirt kļūst grūtāk.

Kombinētā pajūgu braukšana

Kombinētajā pajūgu braukšanā soļiem var būt pamatīga ietekmē uz dalībnieka kopējo rezultātu sacensību noslēgumā. Soļus vērtēs netikai manēžas braukšanā (sagatavošanās un treniņu līmeņa sacensībās), bet tie var ietekmēt arī maratona iznākumu. 
Manēžas braukšanas sacensībās ir vairākas soļu definīcijas. Katrs dalībnieks var gaidīt, ka manēžas braukšanas testā būs jāveic vismaz divas no šīm soļu kustībām.
Noteikumos var lasīt: V daļa - ADS (The American Driving Society)
Vērojams, ka soļu gaitas trūkums treniņos ir visvairāk redzams.
Izšķir šādus soļus: brīvi soļi garā pavadā, darba soļi, paplašināti soļi.
a)     Brīvi soļi: brīvi soļi ir atbrīvošanas gaita, kurā zirgam ļauta brīvība – iespēju robežās zemāka, izstiepta galva un kakls. Grožiem jābūt tik gariem , lai šo izstiepšanos atļautu, tomēr tie nedrīkst būt tik brīvi, ka met cilpas. Vēlams, ka pakaļējās kājas zemi skar nepārprotami pār priekškājas nospiedumam (liek pēdas pāri).
b)     Darba soļi: vienmērīgi un nepiespiesti soļi. Zirgam jāsoļo enerģiski, taču mierīgi, ar vienmērīgiem un noteiktiem soļiem ar skaidriem, izteiktiem četriem vienādiem takts sitieniem. Braucējam jāsaglabā viegls un nemainīgs kontakts ar zirga muti („ar dzlezi”). Zirga pakaļkājai jāskar vismaz priekškājas nospiedumu (jāiet vismaz pēdu pēdā).
c)     Paplašināti soļi: šī ir vairāk noteikta un zemi aptveroša soļu gaita nekā darba soļi. Galvenā atšķirība starp brīviem soļiem un paplašinātiem soļiem ir tā, ka braucējs tagad aktīvi prasa zirgam radīt vēl lielāku sparu/spiedienu no pakaļkājām un tādā veidā paplašinot soļa garumu. Zirgam zināmā mērā jāsaliec galva, un tiek gaidīts, ka tas ir vieglā/maigā kontaktā ar mutes dzelzi. Zirgam nav jāizstiepjas tik gari un tik zemu kā brīvos soļos, taču zirgam jāparāda noteiktu un skaidru rāmja pagarinājumu un pazeminājumu, salīdzinot ar darba soļiem. Tiek gaidīts, ka zirgs liks pēdu pāri (priekškājas nospiedumam).
Kā jūs redzat, soļu definīcijas manēžas braukšanā ir daudz specifiskākas kā tas bija atpūtas braucienu noteikumos. Tas tāpēc, ka manēžas braukšana ir sistemātiska un progresējoša treniņu metode. Dažādu soļu tipu tiesāšanas pamatā ir zirga treniņš attiecīgajam līmenim, kas jāsasniedz pirms piedalīšanās sacensībās izvēlētajā līmenī.
Viena konsekvence visām definīcijām ir tā, ka pieminētais pakaļkāju novietojums, attiecībā pret priekškājas nospiedumu, zināms kā „pēdu pari” jeb overtracking (angļu val.). Šis jēdziens ir nozīmīgs faktors veidojot soļus, kas pilnībā balsta zirga ķermeni. Lielākais vairums zirga svara parasti tiek nests uz priekškājām. Tomēr lielākais vairums zirga muskuļu masas atrodas ķermeņa aizmugures daļā. Mūsu mēģinājums ir izmantot ķermeņa aizmugurējās daļas muskuļu masu, lai balstītu un kustinātu pēc iespējas lielāku priekšējās ķermeņa daļas svara. Ja mēs skatāmies uz zirga kustībām, attālums, ko zirgs „liek pāri” (overtracking), diezgan labi norāda cik labi tiek izmantotas pakaļējās kājas, lai nestu svaru un kustinātu zirgu. Jo tālāk uz priekšu un zem zirga ķermeņa pakaļkājas tiek liktas, jo ilgāk tiks nests ķermena svars, jo vairāk spēka var izmantot soļiem.  

Veidojot soļus

Tātad, kā likt zirgam veidot soļus?
Daudzi braucēji vienkārši liek zirgam iet soļos, tad atsēžas atpakaļ sēdeklī un gaida rezultātu. Braukt ar zirgu labos soļos prasa nedaudz vairāk braucēja līdzdalības nekā nupat aprakstīts. Braucējam ir jābūt skaidri zināmam par to, kāda veida soļus viņš no zirga gaida. No savas vārdnīcas es izmantoju dažādus toņus, vārdus un kustības, lai norādītu kāda tipa soļus vēlos. Parasti es sāku ar darba soļiem, kā saprātīgu un mērenu gaitu. Es nesteidzinu zirgu jau no pašiem pirmajiem soļiem, dažu soļu laikā, ja zirgs nav attīstījis pietiekami labu gaitu, es lieku zirgam soļot, ar nedaudz vairāk uzstājības un neatlaidības manā balss tonī, un tad turpinu ar klikšķi. 
Kontakts ir visa atslēga.
Zirgam būtiski ir saglabāt korektu kontakta līmeni ar mutes dzelzi, tad, kad tiek veidota atbilstoša gaita pie jebkura no soļu aprakstiem. Tas vienādi attiecas uz zirgiem ar lēniem, iekavētiem soļiem, kā arī uz zirgiem, kuri steidzas, tipina vai vispār atsakās soļot. Ja kontakts ir par daudz, braucējs var zirgu apslāpēt/nospiest. Zaudējot kontaktu pilnīgi, parasti rezultāts ir neritmiski soļi, un var veidoties soļi, kas ir vai nu steidzīgi vai nejūtīgi lēni. Interesanti ir tas, ka jebkura sīka braucēja kļūda grožu kontaktā var veidot ļoti atšķirīgus rezultātus ar atšķirīgiem zirgiem. Braucējs, kurš ar vienu zirgu brauc ļoti stingrā kontaktā var likt zirgam steigties, tipināt, un kļūt nervozam līdz pat neprātam. Kamēr, ar citu zirgu, tas radīs ļoti noturīgu,nemainīgu, kustīgu soli. Kāds var teikt, ka šie divi zirgi šajā piemērā reaģēja ļoti atšķirīgi. Patiesībā, tie atbildēja vienādi.
Es bieži braucēja kontaktu aprakstu kā salīdzinājumu, kad savienotus tur divu bateriju galus. Zaudē kontaktu, un tu zaudē savienojumu. Esmu dzirdējis trenerus aprakstot kontaktu kā pārstrādājamu enerģiju. Šajās analoģijās doma ir tāda – kad braucējs nomet grožus, zirga enerģija ir izkliedēta. Kad kontakts tiek saglabāts vai palielināts, zirga enerģija pārstrādājas atpakaļ viņa ķermenī. 
Piemērs, mans skolmeistars Zack ir slinks puisis. Ja braucējs nesaglabā noturīgu kontaktu, viņš soļo tik lēni, cik vien var. Taču, kā braucējs iegūst uzticību, un uzņem noturīgu kontaktu, zirgs sāk „savilkt”sevi kopā un attīsta labu maršējošu gaitu. Kontrastam, padomāsim par ļoti efektīgo Morgan šķirnes zirgu, ar smalku eleganci un izrāvienu. Šis ir zirgs, kam jau ir enerģijas pieplūde. Tas bieži steidzas, un braucējs, instinktīvi mēģinot zirga gaitu palēnināt, to tur. Taču, turot kontaktu pārāk smagu (ciešu), braucējs negribot pārstrādā enerģiju atpakaļ uz zirgu, nekā ļaujot tai izkliedēties soļos. Zirgs sāk justies klaustrofobiski, un reaģē steidzoties vēl vairāk, uz ko braucējs reaģē turot zirgu vēl ciešāk. Esot tur, es jums varu teikt, tā ir graujoša lieta, un to grūti pieveikt.

Kāju vilcēji

Kad ir zirgs, kurš velk kājas, tas var būt apnicīgi un nogurdinoši. Dažkārt risinājums ir tik vienkāršs kā pievienot nelielu „klik” un pātagu savām komandām. Kādam no jums tas var izklausīties vienkārši, taču citi tā var tikai spēcīgi piespiest zirgu iet uz priekšu. Es nevedinu kļūt mežonīgiem vai aizvienojošiem darbā ar pātagu, taču nebaidieties to izmantot, ja tas nepieciešams. Ja prasi zirgiem „iet soļos”, un nekas nenotiek, mēģini pievienot klikšķi (vai klak vai kiss, kā pašam šķiet nepieciešams). Ja „iet soļos, klik” nedara nekādu darbību, tad jāpielieto pātagas vēziens. Ja zirgs visu to ignorē, komandu atkārto ar ātru pātagas vēzienu. Bieži, ātra pātagas vēziena skaņa ir daudz efektīvāka nekā patiesais kontakts ar to. Protams, darot to citu zirgu klātienē, tas var radīt problēmas, tāpēc esi piesardzīgs, ja izmanto šo tehniku. Dažkārt tas ir arī viss, lai zirgs aizietu. Ja tas strādā, iespējams tev katru reizi nevajadzēs iet tik tālu. Parasti šādam zirgam vajag tikai parādīt, ka esi gatavs dot savas komandas no reizes uz reizi, lai „būtu pret viņu godīgs”.
Daudzos gadījumos, tomēr, vienkārši izmantojot vairāk pātagas negūst nekādu rezultātu – tā vietā gaitā notiek gaitas pārtraukums. Scenārijs parasti ir šāds: braucējs prasa zirgam kustēties uz priekšu soļos, klikšķinot vienu reizi vai divas, „soļo”, tad pieskāriens ar pātagu. Zirgs nedaudz paceļas rikšos. Braucējam tad jāveic puspieture, lai zirgu no rikšiem pārvestu soļos. Zirgs saka „Ah-HA! Tu gribi, lai eju lēnāk”. Kā zirgs pāriet atpakaļ soļos, tie kļūst vēl lēnāki nekā pirms tam, kad tas tika skubināts iet uz priekšu. Tā ir spēle, kas tiek spēlēta simtiem reižu dienā. Risinājums šeit ir - labāka kontakta pārvaldīšana. Parasti notiek tā, ka braucējs instinktīvi atbrīvo pavadu virzienā uz zirgu un prasa tam soļot. Tomēr tas nebūs limits tam, cik ātri zirgam jāiet. Ja, veicot šo uzdevumu, braucējs padod pavadu nedaudz mazāk, kamēr prasa zirgam iet soļos, ir iespēja „notvert”un pārstrādāt enerģiju labākā solī. Kā zirgs iet par daudz uz priekšu, braucējs zirgam norāda „taču ne rikšos” ar maigu puspieturi, izmantojot grožus. Rezultāts bieži vien ir soļi, kas ir lielāku virzību uz priekšu, pat tad, ja tie ir tikai daži soļi.

Tipināt

Vairumam no mums ir bijusi pieredze ar zirgiem, kuri vienkārši nesoļo. Ja neesi ko tādu pieredzējis, uzskati sevi par laimīgu. Tā var kļūt par lietu, ko ir grūti pārlabot. Kamēr šķiet, ka daudzi no šādiem gadījumiem var būt bezcerīgi, vairākums ir labojami. No visām grūtībām, šī prasa visvairāk pacietības.
Pirmā lieta, ar ko es varu dalīties ar jums, ja braucat ar šādu zirgu, kurš tipina, ir neskaties uz zirgu. Sāc darbu ar zirgu daudz uzmanīgāk, kas ļaus tev uzmanīgi saprast visu, kas apgrūtina un uztrauc tavu zirgu, piefiksē to. Tipināšana parasti ir saspringuma rezultāts. Skatīšanās uz to, ka zirgs ir uztraukts un nesoļo, tikai vairos zirga saspringumu tava braukšanā. Skatīšanās kaut kur citur palīdzēs tev iegūt zināmu distanci no problēmas. Kad skaties apkārt, tad tiešām to arī dari.  Aplūko vidi sev apkārt, neskatoties uz zirga smieklīgo uzvedību. Tad pievērs uzmanību savai elpošanai. Ja spēj aizturēt elpu, tev ir iespēja atbrīvot zināmu daļu no saspringuma tavās rokās un plaukstās.    
Tagad, kad esi ieguvis atbildību pats par savu saspringumu, vari sāk mierināt savu zirgu.  Tev nevajadzētu uztraukties, mēģinot sākt soļot uzreiz. Fakts ir tāds, ka tas var būt nosacījums tavai neveiksmei. Kā ar soļu gaitas soli? Pat savas savaldības mēģinājums var būt solis pareizā virzienā. Iespējams, ka tava pirmā mēģinājuma rezultāts, risinot šo problēmu, nebūs soļu gaita, taču beigas virves vilkšanā ar zirgu, prasot iet arvien ātrāk.
Whoa, atbrīvošana, whoa, atbrīvošana, whoa.
Vienkārši cieši turot, problēmu nerisinās, bez šaubām tas nav atklājums. Tev tās jāizkliedē. Paturi prātā to, ko aprakstīju par enerģijas pārstrādāšanu. Ja, veidojot kontaktu, lēns zirgs soļo daudz vairāk uz priekšu, ātru zirgu, tas dara vēl ātrāku. Ja vispirms laid zirgu pavadā, zirgs var mēģināt rauties uz priekšu. Tev tas jāļauj pāris soļus, taču tad nekavējoties ar pumpveida (tātad nevelkošām) kustībām prasi iet lēnāk vai pat apstājies. Nekavējoties atbrīvo pavadu, kad zirgs gaitu palēnina. Pēc tam, kad šāds scenārijs ir atkārtots dažas (simts) reizes, zirgs sāks izprast un apzināties, ka atbrīvošana ir apbalvojums par gaitas palēnināšanu. Lai veiktos vēl labāk, jāizlasa par puspietures veidošanu.

Soļi un apstāšanās

Var novērot, ka daži zirgi apstājas uzreiz pēc rikšiem, tā, it kā tie būtu iekļuvuši līmes slazdā. Pat ļoti enerģiski zirgi, palēninot gaitu, tie parasti veic vienu lēnāku rikšu soli, varbūt divus, varbūt tie pat pāriet soļos pirms rikšiem. Šī ir lieliska iespēja palīdzēt zirgam saprast, kas ir pēc tam. Katru reizi tu prasi zirgam soļot, tikai atļauj zirgam soļot tik tālu, cik tas iet bez rikšošanas. Tiklīdz tas sāk rikšot, prasi tam atkal apstāties. Tas var būt grūti. Uz doto brīdi tu iegūsi tikai dažus soļus. Esmu veicis šo uzdevumu ar zirgiem, kur mēs sākam ar vienu soli, tad apstājamies. Turpini to pozitīvā gaisotnē. Ja esi veicis līdz desmit soļiem, prasi zirgam apstāties, pat tad, ja tas nav sācis rikšot, un to ļoti paslavē. Tad „atāķē” zirga pareizo ceļu! Tajā pašā laikā, kad strādā ar šiem uzdevumiem, tu tiksi tālāk un tālāk. Tad vari veikt šos uzdevumus rikšos, tad ātri pāriet atpakaļ uz soļiem. Nebaidies darīt to tik ilgi, cik tas nepieciešams, lai saliktu šo visu kopā.

Visos šajos scenārijos atslēga ir pacietība. Velti laiku, lai savam zirgam izveidot labu soli. Tu iegūsi daudz lielāku atlīdzību no šī darba nekā gandrīz jebkurš cits treniņš, ko veic ar zirgu, jo šis darbs ir tas, kas veidos visus citus treniņus. Tagad ejam soļot!

Sagatavots sadarbībā ar http://www.coachmansdelight.com
No angļu valodas tulkoja Anda Pavlovska

Noteikumi

Šeit būs pāris vadlīnijas, kuras izmantoju, izvēloties pātagu. Pirmais noteikums – pātagai jāspēj aizsniegt tālākā zirga (skatoties no ratu puses) plecus. Citiem vārdiem sakot, pieņemot, ka braucot sēžat ratu labajā pusē, kā to dara vairākums no mums, pātagas auklai jāspēj aizsniegt zirga kreisais plecs. Ja brauc ar divjūgu, pātagai jāsniedzas līdz kreisās puses zirga kreisajam plecam. Sekojot šai loģikai, braucot ar tandēmu vai „unicorn” (angļu val. vienradzis), ar pātagu jāspēj skart vadošā jeb „līdera” zirga kreisais plecs, un braucot ar četrjūgu – kreisās puses „līdera” zirga kreisais plecs.  
Šis noteikums ir iekļauts Amerikas Pajūgu braukšanas biedrības noteikumos vispārējo noteikumu sadaļā. Noteikuma neievērošanas gadījumā sacensību tiesneši dalībnieku soda. 

Mērīšana 

Man bieži jautā par pātagu „ponija vienjūgam” vai „zirgu divjūgam”. Lai gan ir zināmi vienkārši izmēri un mēri, kurus izmanto katram pajūgam tipam, nav noteikts izmērs, kas nosaka, ka viena pātaga būs ponijiem, un cita būs divjūgiem. Ir divi mērījumi, kas apraksta jebkuru pātagu. Kāta un auklas garums.
Ne visi ražotāji uzrāda vienus un tos pašus garumus. Daži ražotāji kāta garumu mēra līdz vietai, kur tas beidzas, iekļaujot arī to daļu, kas iekļauj auklu, un tad no tā punkta sniedz auklas garuma izmērus. Citi ražotāji uzskata, ka kāts ir līdz vietai, kur sākas aukla. Rezultātā var būt, ka viena ražotāja pātaga var būt 180 cm gara, un tajā pašā laikā otra ražotāja, tāda pat pātaga, ir 200 cm gara. 
Tā kā mērķis ir ar pātagu aizsniegt tālākā zirga tālāko plecu, dimensijas, kuras izvēlēsies, ietekmēs ne tikai zirgu izmēri un skaits, ar kuriem braucat, bet arī rati. Daži rati tevi tur tuvu zirgiem, taču citi rati liek sēdēt tālāk.

Auklas garums

Daudzi cilvēki pieprasa pātagu ar īsu auklu, jo viņi jūt, ka viņiem nav koordinācijas ar pātagu, un bieži, brauciena laikā, ļauj auklai nokarāties, kas zirgu uztrauc. Tomēr, ja vien aukla ir visā garumā, bet atdalīta no pātagas, padarot to īsāku, problēma netiks atrisināta. Nepatikšanas ar īsu auklu ir tas, ka ir grūti aptīt to ap pātagas kātu, un tā pārāk viegli attinās no kāta. Tad tā nokarājas no pātagas augšgala, skarot zirgus, ja braucējs nevērīgi kustina rokas.
Uzskatu, ka šo problēmu labāk atrisināt ar pātagu, kurai ir gara aukla. Vispārīgi, es dodu priekšroku pātagām ar tādām auklām, kuru garums ir 1/3 daļa no kāta garuma. Garas auklas svara un garuma kombinācija ļauj braucējam viegli satīt pātagu tādā veidā, ka aukla paliek pie kāta līdz tā tiek tīšām izkārta/attīta. Protams, no braucēja puses tas prasa praktizēšanos. Mēģini to pāris reizes, kad nebrauc ar zirgu. Izmanto lietainās dienas stallī, lai patiešām iemācītos, kā turēt pātagu. Tu un tavs zirgs būsiet priecīgi, ja tu to varēsi!

Vienjūga zirgi un poniji

 Mans mērķis ir tāda pātaga, kas beidzas nedaudz mazāk nekā pusi attāluma starp gūžas siksnu (angļu val. hip strap) un sedulku, kad braucējs sēž savā sēdeklī. Tas ļauj braucējam aizsniegt jebkuru nepieciešamo zirga vietu, pieņemot, ka pātagai ir adekvāta aukla. Ja pātagā ir īsāka par šo, braucējam ir jāizstiepjas, pat jāliecas uz priekšu, lai aizsniegtu zirga plecus vai sānus. Turklāt, ja pātagas gals būs zemu pār zirga muguru, pieaug iespēja, ka braucējs netīši ar pātagu uztrauks zirgu, kamēr rīkosies ar grožiem. Ar pātagu, kas ir garāka nekā iepriekš aprakstīts, var būt apgrūtinoši strādāt, un aizsniegt zirga aizmuguri būs vēl grūtāk. 

Divjūgi 

Bieži gadās, ka starp vienjūga un divjūga pātagām ir neliela atšķirība, izņemot kāta garumu. Ja braucējs ar 14 plaukstu (aptuveni 140 cm) lielu Morgan šķirnes zirgu vienjūgā parasti brauc ar 160 cm garu pātagu, ar 100 cm garu auklu, braucot ar šādu zirgu divjūgu viņam būtu jāizvēlas 180 cm gara pātaga ar 120 cm garu auklu.   
Daži divjūgu braucēji par labāku atzīst turēt pātagas kātu relatīvi īsi, tā vietā, lai izveidotu papildu pagarinājumu, lai aizsniegtu labās puses zirgu ar garāku pātagas auklu. Tas var paredzēt izmantot tādu pātagu, kuras aukla „atnāk atpakaļ” lejup pa kātu līdz roktura augšai. Tas prasa nedaudz vairāk vingrināšanos, taču šādas pātagas lietošana ir samērā tradicionāla.   

Tandēmi un četrjūgi

Ir vairāki nosacījumi, kas ir noderīgi, lai iemācītos pareizi turēt pātagu braucot ar četrjūgu. Tandēma pātaga var būt nedaudz īsāka nekā četrjūga pātaga, tomēr katrai no pātagām auklai jābūt no puses līdz pat divreiz garākai par kāta garumu. Vienam ar šāda tipa pātagu nākas trenēties bieži, lai apgūtu ne tikai prasmi ar pātagas auklu aizsniegt vadošos zirgus kur un kad nepieciešams, taču darot to bez apkārtējo aizskaršanas 10 pēdu (aptuveni 3 m) attālumā no ratiem, un savākt pātagu, pirms tā ieķeras aizjūgā, ratos vai kādas dāmas cepurē.

Svars un līdzsvars

Klienti man bieži jautā „vieglāko pātagu, kāda iespējama”. Taču, izgatavojot pātagu vieglāku, tas nepadara tās lietošanu vienkāršāku. Svara izpratni daudz būtiskāk ietekmē pātagas līdzsvars nekā tās bruto masa. Svara sajūtu daudz vairāk ietekmē vīšanas spēks (twisting force angļu val.), ko braucējam jāpieliek, lai noturētu pātagu uz augšu, nekā sasprindzinājums, kas nepieciešams, lai noturētu tās svaru.

Eksperiments

Lai studētu šīs attiecības, es veicu eksperimentu, kurā izmantotas divas, gandrīz vienādas, pātagas. Abas pātagas izgatavoja Fleck, Coachman's Delight vajadzībām. Abas bija vienāda garuma, ar bambusa kātu un savērptu auklu. Viena no pātagām bija izgatavota ar smagumu rokturī, bet otra nē.
Es nosvēru katru no pātagām vertikālā stāvoklī uz pasta svariem, lai noteiktu katras bruto masu. Lai noteiktu katras pātagas iedomāto svaru, kurai piestiprināts marķieris uz svariem, kas kalpo kā atbalsta/rotācijas punkts, un svari uzstādīti uz nulli, lai izslēgtu marķiera ietekmi uz eksperimentu. Otru marķieri piestiprināju pie sienas līdzās svariem, kas kalpoja kā nostiprinājums, lai noturētu pātagu uz svariem horizontālā stāvoklī, taču neiedarbojas (kā spēks) uz pātagu.
Pirmā pātaga svēra 6.5 unces (183.95 grami), relatīvi viegla pātaga. Kad uz svariem pātagu novietoju horizontālā stāvoklī, ar atbalsta/rotācijas punktu zem roktura, kur braucējs pātagu tur, svari rādīja 22.5 unces (636.75 gramus) lielu spēku. Tas ir vairāk nekā trīs reizes lielāks nekā pātagas svars.
Otrā bija nolīdzsvarotā pātaga, izgatavota ar svaru rokturī. Tā svēra 10 unces (283 gramus), aptuveni pusotras reizes smagāk nekā pirmā pātaga. Taču tad, kad novietoju šo „smagāko” pātagu uz svariem horizontālā stāvoklī, tā uz svariem spieda ar 14 unces (396.2 gramu) lielu spēku. Neskatoties uz faktu, ka otrā pātaga ir smagāka, rokās tā jūtama aptuveni par 35 % vieglāka.  
Vairākums pātagu izgatavotāju apstiprina, ka viņu izgatavotās pātagas ir labas, pat ja nav perfekti nolīdzsvarotas. Taču ja pātagas līdzsvara punkts atrodas kaut kur pātagas vidū, jūs uztversiet, ka pātaga ir smaga, neatkarīgi no tā, cik viegla ir izgatavotā pātaga. Ja pātagas līdzsvara punkts atrodas tuvu pātagas rokturim, pat smagu pātagu rokās jutīsiet vieglu, un būs viegli ar to rīkoties.  

Pātagas izvēles ceļvedis

Vispārīgi, šiem mērījumiem var sekot, izvēloties pātagas garumu. Taču šie nav stingri noteikti likumi. Pāris collu (arī centimetru) atšķirība parasti nemainīs pātagas dabu vai tās piemērotību paredzētajam darbam. Svarīga lieta ir izvēlēties pātagu, ko vari lietot ērti un pareizi.

120cm – 140cm vienjūga poniji

140cm – 160cm = vienjūga poniji vai 10 – 12hh / 101.6- 121.9 cm* divjūgi

160cm – 180cm = vienjūga kobi (angļu val. cob - nelieli  zirgi)   vai 12 – 15 hh / 121.9 – 152.4 cm  divjūgi

180cm – 200cm = 16+ hh / 162.5 cm un lielāki   vienjūga zirgi      vai  15+hh / 152.4 cm un lielāki divjūgi

Tandēmi/četrjūgi

140cm kāts ar 140cm auklu = mazie poniji

160cm kāts ar 160cm auklu = kobi

180cm kāts ar 180cm auklu = zirgi

*1 hh = 10.16 cm

Sagatavots sadarbībā ar http://www.coachmansdelight.com
No angļu valodas tulkoja Anda Pavlovska

Bieži cilvēki jautā par zirgu trenēšanu pēc garā ziemas pārtraukuma. Saprotams, ka cilvēki rūpējas par to, lai zirgam formas atgūšana neizraisītu stresu, traumas vai citu kaitējumu. Protams, cilvēki mēģina savienot zirga formas atgūšanu ar vajadzīgo grafiku. Šeit apkopotas domas un padomi, kas tev un tavam zirgam ļaus sagatavoties sezonai.

Darbs soļos

Labākā lieta ar ko sākt ir daudz soļot. Soļošana zirgam ir lielisks, zemas iedarbības uzdevums gan fiziski, gan garīgi. Atceries – ja zirgs ziemā ilgāk nav trenēts, tas nebūs gatavs, un viņa ķermenim ir jādod laiks, lai atsāktu fiziski darboties. Pat ja zirgs izrāda vēlēšanos daudz rikšot, tiklīdz iejūgts, labāk būtu to nepieļaut, kad sākat treniņu. Soļi ir viena no noderīgākajām un nozīmīgākajām gaitām zirga treniņos.
Kad sāku strādāt par zirgu treneri, man bija tā laime strādāt ar dažiem treneriem, kuri man izskaidroja labu soļu nozīmi. Viens no vecāka gada gājuma treneriem man teica: „Endī, atceries, jebkurš muļķis var likt zirgam rikšot.” Kāds cits treneris, pie kura mācījos iejādi, man teica – ja zirgs var sasniegt prasmes soļos, ir daudz vienkāršāk pilnveidot tās pašas prasmes citās gaitās. Šīs patiesības man ir lieti noderējušas. Soļi ir pamata gaita, kas kā „celtniecības materiāls” bieži netiek novērtēta.
Nodrošiniet zirgiem nepārtrauktu divu nedēļu soļošanu. Es zinu, ka tas jūs nogurdinās, taču to var padarīt interesantāk.  Pirmās pāris dienas vienkārši soļojiet, neko negaidiet. Soļojiet tā, kā zirgs grib, taču tā, lai soļi nav sasteigti vai pārāk gausi. Zirgs visu laiku jautās „Vai tagad rikšot?”, saki „soļo” un liec zirgam atkal soļot vienmērīgā gaitā. Tiklīdz šāda gaita ir nostabilizēta, tu vari sākt ar soļiem spēlēties.

Soļi – manipulācijas 

Ieklausies soļos. Pamēģini mainīt to ritumu. Sāc ar mēģinājumu soļu gaitu padarīt neritmisku. Iejaucies zirga soļu ritmā, lai padarītu zirga soļus atšķirīgus vienu no otra. Tad lūko, kas nepieciešams, lai zirgs atkal ietu vienā, noteiktā ritmā. (Padoms; paņem grožus kreisajā rokā, tad ar labo roku abiem grožiem dod nepārtrauktas un vienmērīgas puspietures tādā ritmā, kādā vēlies, lai zirgs iet.) Kad saproti, kā vari manipulēt ar sava zirga ritmu, vari sākt darbu ritmā. Tu vari iet tik tālu, cik atļauj tava zirga temperaments. Mēģini palēnināt soļus līdz maksimāli iespējamam lēnākajam ātrumam, kamēr zirgs pat apstājas. Tad mēģini saglabāt sīku tempu. Tālāk, pakāpeniski sāc zirgam likt iet ātros soļos. Cik tuvu tu vari zirgu aizvest līdz pārejai, nepārejot sīkos rikšos vai rikšos? Kāds ir ātrākais ātrums soļos, ko zirgs spēj saglabāt divas minūtes?
Nepalielini kontaktu, lai palēninātu zirga soļus, velkot grožus. Tā vietā lieto nelielu puspieturi, kas kavēs zirga kustību uz priekšu. Un pretēji, ja prasi zirgam soļot, kontaktu nezaudē (grožus nenomet). Tas nav neparasti zirgiem, kuriem nepieciešams mazliet stingrāks kontakts, lai uzturētu ātrus soļus, nekā tas būtu nepieciešams normālā situācijā.
Nākošais, sāc spēlēties ar zirgam rāmja garumu. Izmanto konsekventas puspietures, grožus pieņem tuvāk savam krūškurvim ar katru veikto puspieturi, tādējādi saīsinot zirga rāmi. Kad tavs zirgs izskatās sakopots tik daudz, cik tas viņam ir ērti, LĒNĀM padod savas rokas uz priekšu vairāk nekā vairāku soļu garumā. Tu centies vilināt zirgu uz āru un lejā, lai kustības virziens būtu garāks un zemāks. Ej tik tālu, cik zirgs tev sekos, taču tad, kad zaudē kontaktu, pārtrauc roku virzību uz priekšu. Šo uzdevumu atkārto 6 – 8 reizes, ar katru ciklu tiecoties pēc nedaudz lielāka sakopojuma un izstiepšanās.

Pārejas

Iespējams, ka labākais veids, kā veidot zirga fizisko sagatavotību un elastību ir pārejas. Spēt iekustināt zirga vai ponija masu, tad palēnināt - masai nepieciešams daudz vairāk enerģijas nekā vienkārši atļaujot tai kustēties vienmērīgā ātrumā. Pieaugošajās (no lēnākas gaitas uz ātrāku) un lejupejošajās (no ātrākas gaitas uz lēnāku) pārejās zirgs izmanto savas pakaļkājas - no paceles cīpslām, pār krustiem un uz muguru. Zirgs saliec arī vēderu un ciskas muskuli, lai pakaļējās kājas sniegtos tālu zem ķermeņa. Darbības, kuras zirgs iemācās veicot pārejas, noderēs vēlāk, lai attīstītu līdzsvaru un elastību.
Kad uzdevumus, kurus minēju iepriekš, spējat veikt soļos, varat maiņas prasīt daudz ātrāk. Laika gaitā tempa izmaiņas soļu gaitā var attēlot pārejas. Tas ne tikai veidos zirga fizisko sagatavotību, bet arī daudz skaidrāk noteiks soļošanas dažādus posmus un tipus, ko vēlaties panākt no sava zirga.
Nākošais, regulāros intervālos sāc veikt pārejas no soļiem uz apstāšanos. Pievērs uzmanību ritmam un tempam, ko attīsti soļu gaitā. Zirgam dod vieglu, taču skaidru puspieturi, kurai seko pilnīga atbrīvošana, lūgums apstāties (nevelc zirgu, lai tas apstātos). Ja tavs zirgs jau gaida apstāšanos, kad sāc puspieturi, tu esi uz pareizā ceļa. Paslavē zirgu!

Ekipējuma pārbaude

Tā ir arī lieliska izdevība, lai pārbaudītu sleju un streņģu pielāgojumu. Ja pēc tam, kad tavs zirgs ir apstājies, ratos ir daudz kustību, ir par daudz brīvības aizjūgā (ang.val. slop in your hitching). Tas tevi apgrūtina dot skaidras komandas ar grožiem, un sodīt zirgu par apstāšanos ar lielu grūdienu pēc tam, kad zirgs ir izdarījis to, ko prasīji.
Nevajadzētu būt vairāk nekā 4 – 8 collām (10 – 20 cm) kustības brīvībai starp zirgu, kad ir streņģes vai slejas. Kad zirgs stāv, streņģēm un slejām jābūt mēreni piegulošām, taču ne par ciešu. Pastum ratus atpakaļ, kad zirgs ir iejūgts, slejām būtu jākļūst nedaudz vaļīgākām, taču ne tik daudz, lai tās būtu pavisam nost no zirga pakaļkājām. Pastum ratus uz priekšu, slejām būtu jābūt ciešām, taču streņģēm viegli brīvākām. Pārliecinies, ka ilksis apstājoties nestumj uz priekšu sedulku, un nevelk sedulku uz aizmuguri, kad sāc soļot. Ja tas tā ir, šīs lietas jāsakārto!

Rikšu pārejas 

Kad soļu-apstāšanās-soļu pārejas ir kļuvušas mierīgas un paredzamas, pārej uz soļu-rikšu-soļu pārejām. Veic četras vai piecas pārejas pēc kārtas, nenoturot soļus un rikšus ilgāku laiku, kā tas būtu nepieciešams, lai izveidotu labu ritmu vienā vai otrā gaitā. 20 vai 30 sekundes būtu pietiekami garš laiks katrai gaitai. Ļauj zirgam minūti soļot. Tad veic vienu vai divas soļu-apstāšanās pārejas. Nodrošinot, ka pārejas tiek veiktas vienmērīgi, vari sākt tas savā starpā savienot. Rikši-soļi-apstāšanās-soļi-rikši. Pieaugot zirga fiziskajai izturībai, viņš kļūst stiprāks un pietiekami līdzsvarots, lai veiktu rikšu – apstāšanās pārejas, ar soli vai diviem starpā. Vidējā un augstākā līmeņa zirgiem būtu jāspēj veikt rikši –apstāšanās-rikši pārejas bez soļu gaitas starpā, tad pāriet uz soļu-lēkšu pārejām.

Laikā

Sākuma dienās un nedēļās tu redzēsi, ka šie vingrinājumi zirgam ir liels darbs. Proporcionāls progress ir zirgam piemērots. Jātiecas pēc mierīgām, vienmērīgām pārejām katrā līmenī, pirms pāriet uz nākošo. Attīstoties zirga fiziskajai un garīgajai izturībai, veikt katra tipa pārejas būs vieglāk un daudz līdzsvarotāk. Taču esi pacietīgs. Man ir bijuši tādi zirgi, kuriem nepieciešami mēneši, lai progresētu veicot sarežģītākas pārejas.  
Ja uzdevumus veic pareizi, un esi uzmanīgs ar puspieturēm, tu attīstīsi zirgu, kas ir gatavs un lokans. Turpini šos uzdevums visa gada laikā, izmantojot tos kā iesildi jebkurām citām aktivitātēm. Atceries, ka pēdējie 20% no darba laika, zirgam ir jāsoļo. Jo biežāk stallī atgriezīsies ar atsoļotu zirgu, jo labāk veiksies zirga sagatavošana. 


Sagatavots sadarbībā ar http://www.coachmansdelight.com
No angļu valodas tulkoja Anda Pavlovska

Sagatavojot zirgu ratu vilkšanai, ir svarīgi atcerēties, ka sajūtas un reakcijas uz dažādiem ārējiem faktoriem zirgam tika radītas miljoniem gadu laikā. Tieši tāpēc jaunu zirgu apmācības pirmsākumi dažreiz var būt grūti.

Pirmajā attēlā ir 5 gadus veca Frīzu šķirnes ķēve (1.att). Viņas trenēšana bija salīdzinoši grūta, viņas nervozā rakstura dēļ. Apmācības sākumā viņa uz visu, kas aizskāra tās pakaļkājas un visu zem lecamās locītavas, reaģēja nikni un trakojoši. Viena no agrīnās apmācības stadijām notiek aplī. Mērķis - iemācīt zirgu virzīties pa apli.

Vēlāk var palikt apļa vidū, un zirga kustības vadīt ar balsi un roku. Šajā posmā vienmērīgs ritms un nemainīgā ātrumā, ir ļoti svarīgs (2.att.).

Dinamiska, bet līdzsvarota un viegls kontakts ar cilvēku. Ievērojiet kāju vēzienus, neviens no viņiem nav sasprindzis (3.att.).

Tāpat bildē, kur zirgs reaģē uz komandu palēnināt tempu un saīsināt soli rikšos (4.att.).

Šeit cilvēka roka strādā pārāk stipri, taču zirgs aktīvi izmanto savas pakaļkājas – zirga kustību motoru. Jebkuram jaunam zirgam jābūt “daudz atvērtākam mutes slēgmehānismā”, saglabājot purna līnija pirms vertikāles (5.att.).

Pārāk liela roku ietekme, kas rada nenosvērtību. Līdzsvars tiek izjaukts pārnesot smaguma centru uz priekšu (6.att.).

Nav aktīva pakaļdaļa. Dinamiskuma trūkums ķēves kustībās (7.att).

Pieņemšanas vietai starp rīkles slēgmehānismu un kaklu, nav nekāda sakara ar sakopošanu. Apmācības šajā pozīcijā ir nepareizas un traucē, roku darbība ir pārāk spēcīga (8.att.).

Nākamais posms ir pieradināt ķēvi vilkt svaru. Bailes rada skaņa, kas rodas, kad velk riepu. Tāda problēma ir sastopama bieži un nav vienīgā. Pirmā nodarbība ir ārkārtīgi svarīga. Ir gadījumi, kad zirgi beidz savu braukšanas „karjeru” tieši šajā posmā (9.att).

Aktīva pakaļdaļa, tāpat arī nedaudz viegla noliece uz mutes dzelzi ir nākamais uzdevums, kas jāmāca velkot svaru (10.att.).

Galvas pozīcija nav slikta, ar nosacījumu, ka zirgs nav „iekāries” dzelzī, un košļā to. Tā rezultātā parādās baltas putas uz lūpām. Vingrinājumi „uz priekšu – lejā - uz ārpusi” kaklu un aktīva pakaļa, ir lielisks treniņš augšējās līnijas muskuļiem, jo tas uzlabo zirga elastību un zirga kustības.

Nevajag aizmirst, ka katram zirgam ir nepieciešama individuāla attieksme, kas būtu saskaņota ar zirga rakstura iezīmēm. Sākumposmā zirgu apmācībai jāvelta no 15 minūtēm līdz 30 minūtes dienā. Veicot apmācību katru dienu tā dod vislabākos rezultātus.

Braucamzirgi, kuri ir uzmanīgi un strādā aktīvi, līdzsvaroti un vieglā kontaktā ar cilvēku, ir viegli strādājami. Atbilstoši treniņi jau pašā sākumā, garantē ļoti labus rezultātus.





Sākumposmā pieļauto kļūdu labošana ir daudz grūtāka un laikietilpīgāka!
Iepriekšminētie materiāli nesatur visu informāciju par apmācību, bet sastāv tikai no dažiem brīvi izvēlētiem apmācību elementiem.

Kāpēc saviem zirgiem izēdinu šo gatavo barība maisījumu?
Sastāvs: Barība satur fenheļa sēklas, linsēklas un ķimeņu sēklas.
Fenheļa augļiem ir spazmolītiska, pretiekaisuma, diurētiska, žultsdzenoša un gāzu novadoša darbība.
Linsēklas - tām ir mīkstinoša, sedzoša jeb gremošanas traktu klājoša, kā arī pretiekaisuma iedarbība. Linsēklas tiek pievienotas zirgu barībai kā „ieeļļotājs” , līdz ar to barība vieglāk virzās pa zarnām un nerada aizsprostojumus.
Ķimeņu augļi veicina gremošanu, zarnu peristaltiku, gāzu evakuāciju. Uztur zarnas tonusā, nomāc rūgšanas un pūšanas procesus gremošanas traktā, darbojas antibakteriāli.
Mash satur viegli sagremojamus, hidrotermiski apstrādātus miežus, ābolu drabiņas, kviešu klijas, melasi, augu eļļas, minerālvielas un vitamīnus.

Izēdināšana: Barību var izēdināt gan ēdienreizē, gan arī kā kārumu.
Pagatavošana: Mash ieteicams izēdināt 2-3 reizes nedēļā pa 1-2 kg. Izvēlēto barības daudzumu ieber traukā un aplej ar karstu ūdeni (apm. 50ºC) un ļauj uzbriest 10-15 minūtes. Izēdina uzbriedinātu.
Iedarbība: Pateicoties nosauktajām sastāvdaļām, Mash ir labs atbalsts šūnu maiņas procesā, elektrolītu līmeņa regulēšanā, enerģijas nodrošināšanā. Mash ieteicams sacensību zirgiem, kuriem sacensību laikā nepieciešamas neliels, bet ātri sagremojams un pilnvērtīgs barības daudzums, kad nav iespējams nodrošināt divu stundu atpūtu pēc spēkbarības izēdināšanas. Mash pēc uzbriedināšanas ir pusšķidrs, tas no kuņģa ātri tiek nogādāts zarnās, kur notiek galvenā nepieciešamo uzturvielu uzsūkšanās asinsritē.

Mash (angļu valodā)
dzira; misa
putra; maisījums
biezenis (kartupeļu u. tml.)
Otra nozīme:
samīcīt; saspiest

Rapid (angļu valodā)
straujš; ātrs

Kas ir elektrolīti?

Jebkuram organismam liela šķidruma zuduma gadījumā (svīšana, asiņošana, ūdens nepietiekamība karstā laikā u.c.) rodas ūdens un sāļu deficīts. Tādā gadījumā, lai zirgs varētu ātrāk atgūt organismā ūdens–sāļu līdzsvaru un normu ir nepieciešams:

1. Dot dzert ūdeni, vēlams ar sāls piedevu. Vienā reizē ne vairāk kā 10-15 l. Zirga kuņģa tilpums ir apmēram 8-9 litri.Jābūt brīvi pieejamai laizāmajai sālij.
2. Barībai vai ūdenim jāpievieno elektrolītu pulveris vai šķīdums.
   

Elektrolītu pulveris parasti sastāv no visnepieciešamākajiem mikro un makroelementiem:

1. Kālija hlorīds - no organisma izdalās pamatā ar urīnu un sviedriem;
2. Kalcija hlorīds - kalcija joni tonizē sirdsdarbību un asinsriti;
3. Magnija hlorīds - magnijam liela loma ir muskuļu darbībā, jo samazinoties magnija līmenim asinīs, pavājinās nervu sistēmas uzbudināmība un veidojas miegainība;
4. Nātrija hlorīds - organismā atrodas starpšūnu vielā, bioloģiskajos šķidrumos, regulē asins plazmas un limfas osmotisko spiedienu. Zirga sviedri satur 0.7% nātrija hlorīdu;
5. Mangāns - ir visos audos un orgānos, piedalās vielmaiņas procesos; 
6. Varš - atrodas visās šūnās, piedalās hemoglobīna sintēzē, asinsrades un audu elpošanas procesā, kas ir ļoti svarīgi pie lielas slodzes;
7. Kobalts - palīdz mikroorganismu vairošanās procesā zarnās.
   

Visi ķīmiskie elementi organismā ir savstarpēji ļoti saistīti, tāpēc svarīgi ir atrast līdzsvaru un sabalansēt zirga treniņus ar ēdināšanu un barības piedevu lietošanu.

Vēsture
Angļu valodā vārds groom [gru:m] nozīmē:
–        lietvārds - zirgu puisis, līgavainis;
–         darbības vārds - kopt (zirgu), rūpīgi kopt, gatavot (for; karjerai),
Vācu valodā der Beifahrer – līdzbraucējs.
Vārds pirmo reizi parādījās 1225.gadā Anglijā kā grome, kas nozīmē „vīriešu kārtas bērns, zēns, jauneklis”, taču nav ziņu par to, no kurienes šis vārds cēlies.
No 1667. gada vārdam ir nozīme „vīriešu kārtas kalps, kurš kopj zirgus”.
Palīgs ir vīriešu kārtas kalps, kurš nodarbojas ar zirgu aprūpi un kopšanu. Viņš drīkstēja pavadīt pajūgu izbraukumā, lai rūpētos par zirgiem un ratiem, kamēr īpašnieks bija prom. Curricles (angļu val.) (viegli, atvērta tipa divriči, kurus vilka divjūgs) ratu aizmugurē palīgam bija paredzēta speciāli izveidota, neliela vieta.
Vēl senāki notikumi vēsturē liecina, ka zirgi sākumā pārnēsāja tikai kravas, bet, kad 2000 gadā p.m.ē. Tuvajos Austrumos uzbūvēja kaujas ratus, zirgiem vajadzēja vilkt arī šo kaujas tehniku. Kaujas ratos bieži vien atradās divi cilvēki - ratu vadītājs un loka šāvējs, dažreiz līdzi brauca arī šķēpa metējs.
Ņemot vērā to, ka zirga spēks ratu vilkšanai dažādām vajadzībām ir izmantots jau senā pagātnē, varam spriest, ka braucēja palīga loma ir vēsturiski noteikta.

Sportā

Palīgs ratos brauc kopā ar braucēju, un viņa uzdevums ir pārliecināties par zirga, aizjūga un ratu tīrību un sagatavotību startam, palīdzēt ārkārtas situācijās, piemēram, tad, kad manēžas braukšanas vai konusu – šķēršļu braukšanas sacensībās saplīst aizjūgs, atsprādzējas groži vai zirgs pārmet kāju pāri streņģei vai dīselei. Maratona sacensībās palīgs palīdz braucējam nenovirzīties no paredzētā maršruta A un D, tā saucamajos ceļu posmos, un palīdz atcerētos plānotos maršrutus E posma šķēršļos. Nozīmīgs palīga uzdevums ir ratu līdzsvarošana asos pagriezienos vai uz nelīdzena pamata. Ne mazāk svarīgi palīgam ir zināt un kontrolēt cik ilgs laiks paredzēts katram no posmiem, cik ilgs laiks jau pavadīts distancē. Teicamam palīgam jāprot ne tikai savi tiešie uzdevumi, bet jāspēj ar zirgu arī braukt, piemēram, iesildoties startam. Vairākumā gadījumu palīgs ir stūrmaņa un vienīgās, pēdējās cerības apvienojums (http://georgiantimes.homestead.com/files/horse_and_carriage/carriages.html; Dr. Kerstina Neimane, Zirgi, 2006; http://www.sportsdefinitions.com/carriage-driving/Groom.html; http://www.horsecentric.com/articles/horseback-riding/horse-riding-sports/horse-driving.php; http://www.horsedrivingtrials.co.uk/introduction/enjoy.htm).

Braucamā zirga daudzpusīga apmācība pasargā zirgu no fiziskas un psiholoģiskas pārslodzes. Aizvien vairāk saskaroties ar pārslodzes radīto bīstamību sacensību laukumos, pieaug tās nozīme, un rodas nepieciešamība īpaši uzsvērt dažus zirga slodzes izveides pamatnosacījumus. 

Treniņu slodze ir atkarīga no katra individuālā organisma bioloģiskajām pielāgošanās spējām. Labam trenerim ir zināmas sasprindzinājuma procesa un pieredzes likumsakarības, kas ļauj izvēlēties un attiecīgi piemērot tos pamatnosacījumus, kas nepieciešami konkrētā zirga apmācībā, ievērojot zirga individuālās īpatnības.

Daudzgadīgas nepārtrauktas slodzes princips

Rūpīga un panākumus sološa apmācības gaita prasa vairākus gadus, pirms zirgs atrodas augstākās sagatavotības līmenī. Šādu ilgtermiņa apmācību nevar veikt bez plāna. Apmācību programmas saturam no sākuma līdz beigām ir jābūt tādam, lai tās beigās tiktu sasniegta zirga maksimālā jauda. Programmā jāietver mērķi, uzdevumi, un veidi, kā tas sasniedzams. Izveidot programmu tikai vienam apmācības gadam nav efektīvi, jo tā ir vairāku gadu apmācības programmas sastāvdaļa. Braucamā zirga daudzpusīgā apmācība, bez šaubām, vēl tikai apgrūtina plānveidīgo pieeju. Visos apmācības posmos nepieciešama pareiza samērības ievērošana, tā vairāku gadu garumā jāsadala lietderīgi un vienmērīgi, citādi var rasties situācija, ka viens vai otrs apmācības posms ir par īsu.

Ieviešot apmācību laikā pārtraukumus, piemēram, ziemas periodā nav slēgtās manēžas, rodas apstākļi, kas neļauj laikus sasniegt apmācību mērķi.

Ja treniņu slodzes seko viena otrai tādos laika intervālos, kas nav optimāli sadalīti, t.i., zirga treniņu pārtraukšana uzreiz pēc sacensību sezonas beigām; ziemas periods bez treniņiem; pavasarī pirms sacensību sezonas pārmērīgi treniņi – zirga sagatavotību šādā veidā uzlabot nevar, tas rezultātu tikai pasliktinās.

Nepārtrauktības principa ievērošana nepieciešama arī tādēļ, lai pārdomātu, kā slodze ir izveidota, ja kaut kāda iemesla dēļ plānoto programmu nebija iespējams īstenot.

Plānveida slodzes un atpūtas maiņas princips

 Zirga fiziskās jaudas kāpinājums nav tikai augstas treniņu slodzes rezultāts. Ir nepieciešams rūpēties arī par treniņu slodzei atbilstošu atpūtu. Abas puses – slodze un atpūta – jāuzskata par nešķiramu vienību. Jaunai treniņu slodzei jēga ir tikai tad, ja organisma atbilstošās sistēmas ir pietiekami atpūtušās. Saturīgai atpūtas fāzes veidošanai ir jāvelta daudz uzmanības, jo kopumā tā nelielā mērā ir kritums. Atpūtas fāze nebūs tad, ja zirgs lielāko daļu dienas pavadīs stallī „atpūšoties”. Pastaigas aplokā, treniņu prasību maiņa - iejāde, šķēršļu pārvarēšana, izjāde apvidū u.c. turpretī piedāvā efektīvas iespējas aktīvai atpūtai.

Apmācot zirgu sporta vajadzībām, jāpaaugstina tā jauda. Pie tam kustību sistēmas struktūrai un funkcijām ir jāatbilst slodzei. Šeit ir runa par jau zināmo apmācības metodi ar vairākām treniņu daļām dienā un pastāvīgu apmācības sastāvdaļu maiņu, uz kurām balstās plānveida slodzes un atpūtas maiņas princips. Vienādā mērā noder gan treniņš, gan atsevišķi laika posmu nogriežņi (nedēļa, mēnesis, vairāku mēnešu periods, gads). Tas nozīmē, piemēram, ka pēc dienām, kad veikti palielinātas slodzes treniņi, vajadzētu būt mazākas slodzes treniņiem. Šī principa lietojums veido viļņveida slodzes gaitu, kā norādīts 1. zīmējumā.

Individuālās slodzes princips

Princips nosaka, ka trenerim vienmēr jāievēro zirga individuālās īpatnības – vecums, iepriekš veikto treniņu ilgums un veids, un īpaši nozīmīgi - zirga ķermeņa uzbūve un nervu sistēmas darbības tips. Divus gadus veca zirga organisms vēl nav izveidojies, un zirgu nedrīkst nodarbināt tāpat kā trīs gadus vecu vai vecāku zirgu. Arī vienāda vecuma zirgus nedrīkst nodarbināt vienādi, ja tie atrodas izteikti dažādās apmācības stadijās. Nereti nepieciešams ievērot individuāli atšķirīgu pieeju. Šeit noderīga arī slodzes sastāvdaļu dažādība – vienveidīgums zirgu notrulina. 

Jūdzot apmācāmo zirgu līdzās pieredzējušam zirgam - „skolmeistaram” jābūt uzmanīgam, lai nepieļautu jaunā zirga pārslodzi.

Bez īpašas pieminēšanas ir jāatceras, ka zirga apmācībā vienmēr un atkal jāņem vērā atšķirīgā ķermeņa uzbūve un nervu sistēmas darbības tips. Tieši šī saite veido atšķirības starp zirgiem – tāpat kā starp cilvēkiem.

Pieaugošas treniņu slodzes princips

Minētajām likumsakarībām nepieciešama pakāpeniska treniņu slodzes nosacīšana: Pirmkārt, augsta fiziskā un tehniskā jaudas spējas veidošana jāveic pakāpeniski, panākot to ar ilglaicīgu, soli pa solim veidotu jaudas uzbūvi. Otrkārt, ir pamatprincips, pēc kura organisms piemērojas ne tikai jaudas spēju paaugstināšanai, bet arī pieaugošajām prasībām. Zirga organisma pielāgošanās spējai sekas ir paliekošas, jo arī liela slodze beigu galā nodrošina tikai iegūtās jaudas spējas, nevis veido tālāku slodzes kāpinājumu.

Zirgu sportā ir būtiski treniņu prasības vienlaicīgi nepaaugstināt vairākās vai pat visās treniņa daļās. Šāda rīcība radīs pārslodzi. Ir pieļaujama tikai vienas treniņa daļas maiņa, pārējo nepieciešams saglabāt nemainītu.

Pierašanas darba (aklimatizācijas treniņu) treniņiem šī principa ievērošana ir būtiska. Pēc „Izstrādes” posma seko „Nostiprināšana atkārtojot” posms, tieši tā, kā tas nepieciešams „tehniskam” treniņam.

Attīstot noteiktas kustību prasmes, mierīgas pieņemšanas piemērā, nedrīkst vienlaikus likt jaunus, augstākus slodzes nosacījumus, piemēram, palielināt vilkšanas pretestību, līkumā pieņemot.

Kondīcijas uzlabošanai slodzes veidošanas laikā lieti noder padoms: Vispirms palielināt apjomu, tad intensitāti! Intensitātes palielināšanu organisms labāk uzņems, ja paredzētais darbs tiks veikts aizvien lielākā apjomā. Piemērs: jaunam zirgam, kurš apmācīts vilkt vieglus ratus garā distancē tā, ka spēks un izturība ir samērīga, drīkst palielināt ratu smagumu un likt iet pret kalnu. Jo ilgāk apmācību sākumā zirgs tiks noslogots pēc principa „ilgi un lēni”, jo stabilāka būs tādējādi iegūtā jaudas spēja.

Salīdzinot ar citiem slodzes izveides principiem, izriet, ka pieaugošas treniņu slodzes princips neiekļauj pastāvīgu un vienmērīgu prasību paaugstināšanu. Slodzes izveides līkne veido vairākkārtīgu vieglu kāpinājumu, kas atbilst viļņveida līknei ar kāpinājuma tendenci. 

Slodzes principi darbojas kā apmācības posmā, tā arī vēlāk treniņos. Pārkāpjot pamatnosacījumus, samazinās treniņu slodzes kopējā iedarbība, arī tad, ja pārējie nosacījumi ir pareizi ievēroti.

Pajūgu veidu izšķiršanas pamats ir vēsturiskie nosacījumi, kuru kopums veido mācību par pajūgu veidiem. Daudziem no šiem nosacījumiem mūsdienu pajūgu braukšanas sportā vairs nav īpaši liela nozīme. Šajā materiālā tiks apkopoti tie vienjūgu un divjūgu pilsētas un lauka pajūgu veidi, kurus uz stilistiskajiem nosacījumiem izveidoja Benno von Ahenbahs.
Neatkarīgi no tā vai rati un aizjūgs izvēlēti pēc zirga īpašībām vai iets pretējais ceļš, tiesneši tiesās esošo – to, ko redzēs. Tāpēc bieži nepieciešams rast kompromisu. Ir taču pievilcīgi, ja zirgs aizjūgts pēc iespējas atbilstošāk izvēlētajam stilam.

Vispārējie nosacījumi

Kā jau minēts, izšķir pilsētas un lauka pajūgus. (Piebilde – tālāk tekstā ratu nosaukumi ir tādi, kādi norādīti literatūrā. Lai izvairītos no neprecizitātēm, tulkojums nav veikts).
Pilsētas pajūgam piemēroti šādi rati:

 

Lauka pajūga rati:

Komplektējot pajūgu, iespēju robežās, jācenšas ievērot atbilstība konkrētā stila noteikumiem. Dažkārt ir lietderīgi nepieciešamo ilgāk meklēt, līdz tiek atrasts īstais. Pirms pirkšanas ir jāpārbauda vai neatbilstošos sīkumus ir iespējams izmainīt tā, lai tie atbilstu vēlamajam. Pirms ratu iegādes jāpārliecinās, vai tie būs atbilstoši izvēlētajam stilam.

Par vispārējiem stila noteikumiem uzskata:

• Liela vērtība piešķirama pajūga stāvoklim - kā tas kopts. Pajūgā visam nav jābūt jaunam.
• Neīstu materiālu izmantošana ir pretrunā ar stilu un nav atļauta. Pie šī nosacījuma piederas mutes dzelžu, ilkšu detaļu, dīseles galvas, cilpu, ķēžu un apkalumu galvanizēšana, kas rada labi kopta inventāra iespaidu. Lai tiktu nodrošināta atbilstība izvēlētajam stilam, jāizmanto pulēta tērauda detaļas. Mūsdienās tiek izmantotas nerūsējošā tērauda detaļas, kas ir vienkāršāk, taču neatbilst Gala – pajūgam (svinīgajam, pilnībā nokomplektētajam, pajūgam bez trūkumiem). Pilsētas un parka ratos (Landauer, Coupé) priekšroka dodama melni lakotiem apkalumiem. Tas pats attiecas arī uz lauka pajūgiem.
• Ratu un aizjūga līnijām jābūt saskaņotām: apaļš piederas pie apaļa, stūrains pie stūraina, pusapaļš pie pusapaļa utt.
• Ratu, aizjūga, un, kur to izmanto, livrejas metāla apkalumiem jābūt savā starpā saskaņotiem, neatkarīgi no tā, kāds materiāls tiek izmantots - misiņš vai hroms. Drīkst izmantot arī sudrabu. Tombaks (misiņa šķirne, vara un cinka sakausējums, dažkārt ar alvas piemaisījumu) agrāk bija aizliegts, taču tagad tas ir atļauts. Niķeļa izmantošana nav vēlama.

Dubultais sprādzējums (groži un palīgpavada) vienmēr ir pretrunā ar stilu. Palīgpavadu un palīgķēžu (agrāk izmantotas slikti apmācītiem zirgiem, lai noturētu to galvas nemainīgā augstumā) izmantošana ir nepareiza, bieži tā ir par garu, labākajā gadījumā tās piederas tikai pie pilsētas vai parka ratiem, ja tiek izmantots angļu tipa aizjūgs, taču ne tad, kad izmanto lauka tipa aizjūgu.

• Pilsētas un parku pajūgu aizjūgi ir melni, arī saku, sedulkas un acu klapju iekšpuses.

Uz lauka pajūgiem attiecas tie paši nosacījumi, taču šeit pie dabiska koka krāsas ratiem tiek izmantoti brūnas vai dzeltenas krāsas aizjūgi. Šie aizjūgi nav praktiski, jo tie viegli kļūst netīri, īpaši vietās, kur metāla detaļas saskaras ar aizjūga ādu, un, aizjūgu labojot, tiek izmantotas arvien citas krāsas ādas gabaliņi. Tiek uzskatīts, ka brūni siksnu (šoru) aizjūgi ir pretrunā ar stilu.

Izmantojot melnu aizjūgu nav pieļaujama gaiša klapju iekšpuse un gaiši sedulkas spilventiņi.

Braucamo zirgu krēpes tiek kārtotas uz labo pusi, jo vairākums braucamo zirgu tiek izmantoti arī jāšanā. Krēpju apgriešana tiek uzskatīta par zīmi nepilnīgai to kopšanai, īpaši tādēļ, ka saku vai kakla siksnas vietā veidojas krēpju nodilums. Krēpju pīšana stilistiski nav pieļaujama, un tiek vērtēta negatīvi, jo tādējādi viegli var noslēpt slikti koptās krēpes. Par kļūdu neuzskata zirga priekšējo pieres krēpju nogriešanu, lai iemauktu pieres siksna labāk piegulētu, taču tad, ja zirgs netiek izmantots jāšanā. Mūsdienu braucamajiem zirgiem šī noteikuma nozīmei nepiešķir tik lielu vērtību. Nav atļauta galvas apsegu („cepurīšu”) izmantošana. Zirga garajai astei jābūt labi koptai.

• Pilsētas un parka pajūgos siksnu (šoru) aizjūgu drīkst izmantot tikai oriģinālajā ungāru pajūgā, kur brauc ar ungāru ratiem vai stilam atbilstošā amerikāņu pajūgā, kur brauc ar Runabout ratiem vai četru riteņu bagiju. Visos citos gadījumos pilsētas un parka pajūgiem piemērots tikai saku aizjūgs (šeit un citur tekstā domāts angļu stila bezloka saku aizjūgs), kas atbilstoši zirgu tipam un ratiem ir vieglāks vai smagāks. Jūdzot vieglos lauka ratos var izmantot siksnu (šoru) aizjūgu. Braucot lielākos, vairākvietīgos ratos tomēr būtu jāizmanto saku aizjūgs. Kā pamatprincips kalpo: smagākos ratos, kuros aizjūdz stiprākus zirgus, priekšroka tiek dota saku aizjūgam. Turpretī tad, kad nepieciešams vilkt vieglākus vezumus, vieglos ratos izvēlas aizjūgt vieglākus zirgus siksnu aizjūgā.
• Vienjūga aizjūgā vienmēr izmanto sedulku ar siksnu, kas savieno astes siksnu ar ilksīm, jūdzot smagākos ratos nepieciešamas slejas. Divjūgam paredzētās sedulkas izmantošana vienjūga aizjūgā ir stilistiski nepieņemama. Šis noteikums attiecas arī uz visiem sedulku paliktņiem.
• Acu klapes stilistiski pareizi noformētam pajūgam ir obligātas. Klapju formai jābūt saskaņotai ar aizjūga un ratu formu: četrkantainas, ar nedaudz vai stipri noapaļotiem stūriem. Puses formas vai apaļas acu klapes nav pieļaujamas, tāpat kā tādas, kuras ir piestiprinātas pie iemauktu vaigu siksnām. Pie stilistiski pareiza aizjūga pieder arī dakšveida acu klapju un pieres siksnas savienojošās siksnas (siksnas, kas regulē klapju attālumu no zirga acīm).
• Mutes dzelži – laužņi, galvenokārt, Liverpūles tipa, pieder pie saku aizjūga, taču pie siksnu aizjūga pieder dubultriņķu trenze. Stilistiski pie siksnu aizjūga nav lietojams mazais elkoņu tipa lauznis, izņemot, ja jūdz ungāru tipa pajūgu.
• Pie jebkāda no angļu tipa pajūgiem (arī visiem divu riteņu ratu pajūgiem) piederas loka tipa pātaga (vācu val. Bogenpeitsche). Pajūgā, kur izmanto siksnu aizjūgu, izmanto nūjas tipa pātagu (vācu val. Stockpeitsche, Juckerpeitsche). Pātaga bez auklas piemērota tikai amerikāņu rikšotāju pajūgam. 
• Visiem pajūgiem pieder pareizi piesprādzēti Ahenbaha tipa groži. Ungāru stila pajūgiem stilistiski pareizi ir izmantot Vīnes tipa grožus (vācu val. Wiener Leine).

 
Īpaši nosacījumi vienjūgiem

(braucot ar četru riteņu ratiem)

Rati: Spider Phaeton, Victoria, Mylord, Duc. arī Coach (Drag), Buggy, Runabout un Schauwagen

Zirgs: Muskuļots, aktīvs, ar augstu ķermeņa stāvotni; izmantojami arī rikšotāji (jūdzami Runabout un Buggy ratos); atbilstošs ratu izmēram; neapgrieztas, koptas krēpes un aste.

Aizjūgs: Viegls, melns saku aizjūgs; sedulka, Bukstonas tipa lauznis ar palīgpavadu vai Liverpūles tipa lauznis ar vai bez palīgpavadas; nav vēlama galvas pozīcijas fiksēšanas pavadas izmantošana; rikšotājiem arī viegls amerikāņu tipa siksnu (šoru) aizjūgs.

Svarīgākais pamatprincips, kas attiecas uz visiem pajūgu veidiem - visam ir jābūt tīram un jābūt pareizam izmēram!

Vai tu esi viens no tiem braucējiem, kas dzīvo maratona un konusu – šķēršļu braukšanai, bet baidās no manēžas braukšanas pārbaudījumiem? Vai tu esi kādreiz brīnījies – „Kas uz Zemeslodes ir vēl lieliskāks par iejādi? Ko iejāde man dod, kad es un mans zirgs braucam konusu maršrutu vai maratonu?” Īsā atbilde ir „daudz”. Pajautā sev – kas veido labu manēžas braukšanas testu un kā tu iedomājies kārtību, kādā labi pārbaudījumu izbraukt?  

Galvenais iejādes treniņu ieguvums ir uzlabots zirga līdzsvars. Zirgs brīvībā var kustēties uz priekšu, gan nepiespiesti noliekties, gan skriet ar gaisā paceltu galvu, taču tad zirgam nav jāvelk rati vai jānes jātnieks. Mēs no zirga prasam tūlītēju atsaukšanos maratona un konusu šķēršļu distancē. Ja atsaukšanos prasa no nenolīdzsvarota zirga, nevar būt runas par tūlītēju reakciju. To var panākt ar divu soļu procesu, pirmais solis, atgūt pazaudēto līdzsvaru un tikai tad prasīt no zirga iecerēto. Protams, var prasīt nenolīdzsvarotam zirgam veikt jebkādus uzdevumus, bet viņš tos neveiks labi, viņš nebūs precīzs, un tas var būt pat bīstami. Precizitāte atspēlējas maratonā un konusu šķēršļos, tāpat kā manēžas laukumā.

Iejāde attīsta zirga garenisko lokanību. Zirgam jāpiemīt spējai gareniski ielocīties, pārvietot savu svaru uz priekšu un atpakaļ, paplašināties un saīsināties, izstiepties un palikt kompaktam. Šīs spējas noteikti novērtēsiet maratona posmā un bīstamās situācijās, kuras tiks aprakstītas vēlāk.

Iejādē nozīmīgs ir arī ieliekums. Ieliekšanās notiek tad, kad zirga ārpuse kļūst garāka nekā iekšpuse, un zirgs joprojām paliek līdzsvarā. Iekšējā pakaļējā kāja tiek likta zem zirga ķermeņa, zirga vēders šūpojas uz āru un iekšējā žokļa puse ir mīksta un maiga. Dabiski zirgi tā nedara: šī spēja viņos ir jāattīsta.

Zirga „sevis nešana” ir līdzsvara un garenās lokanības apvienojums, daudz sarežģītāks līdzsvars. Zirgs, sevi nesot, lielu daļu sava svara pārnes uz pakaļkājām. Zirgs, kurš sevi nes, var izpildīt saīsinātus rikšus. Zirgs, kurš sevi nes vēl vairāk, izpilda piafē vai rikšo uz vietas.

Labs rimts ir spēja apdomāti spert katru soli, tāpat kā visus nākošos soļus. Zirgs, kurš iet labā ritmā, katru savu kāju liek brīvi. Nenolīdzsvarotam zirgam ir nenoteikts rimts. 

Kā zirgu nolīdzsvarot, un ko līdzsvars nozīmē zirgam? Līdzsvarotam zirgam kājas un ķermenis veido iedomātu taisnstūri. Teorētiski, būtu jāspēj novilkt mēraukla no astes līdz krūšu apvidus vidum un gandrīz tādam pašam attālumam būtu jābūt no pakaļkājām līdz priekškājām. Zirgam, kurš ir izstiepies (trapeces formā) vai ieliekts pretēji (apgriezra trapece), līdzsvara centrs ir nobīdīts.

Tātad, kādi ir primārie līdzekļi, lai zirgs iegūtu prasmi sevi nest, ritmu un līdzsvaru? Šeit ir runa par grūti iegaumējamas puspietures teoriju. Kas tas ir un kā to sasniegt? Puspietures ir vairākas atsevišķas lietas – tas, ko dara zirgs, tas, ko dara braucējs, un tas ko iecerēts paveikt, iespējams, ka šie nosacījumi ir grūtākais, kāpēc puspieturi ir grūti definēt.

Pirmkārt, puspieturē zirgs pārvieto savu svaru uz pakaļkājām (tāpat kā līdzsvarā un sevis nešanā). Tāpēc, ka zirgs ir gareniski lokans, tas notiek bez pretošanās, vai ne? Braucējs, ar elastīgu sajūtu rokās, zirgu pietur, dažkārt ar uz priekšu ejošu kustību, līdz zirgs atbrīvojas (padodas) un pārvieto savu svaru, vai nu nedaudz vai pilnībā, tad braucējs pieturēšanu samīkstina. Tiek panākts, ka pakaļkājas iet zem zirga ķermeņa, un priekšējā zirga daļa paliek vieglākā, kas dod zirgam iespēju kustībai uz priekšu, pagriezieniem vai apstāšanās veikšanai. Ja kādreiz esat slēpojis, jūs zināt, lai veiktu pagriezienu, slēpes priekšdaļa ir jāatbrīvo, ar zirga vadību ir tāpat.

Iedomājieties, jūs braucat šķērslī caur ieejas vārtiem, A vārti ir no jums tālu labajā pusē. (Kāpēc A vārti tur atrodas, ir cits jautājums). Labākais maršruts līdz B ir veikt asu pagriezienu pa kreisi apkārt A vārtu baltajai atzīmei (kreisās puses norādei). Labi apmācīts zirgs ielieksies pareizi. Tiklīdz sasniegs vārtus, braucējs paprasīs pietiekamu puspieturi, lai pārnestu zirga svaru vairāk uz pakaļkājām, veiks virziena maiņu (ielieks zirgu) un tādēļ, ka zirgs ir vielgi vadāms un saīsinājies, braucējs ar zirgu var strādāt nezaudējot ritmu vai inerci, un zirgs var izmantot savu pakaļkāju spēku, lai veiktu B vārtus. Ne pārāk labi apmācīts zirgs gāzīsis pa kreisi ar visu korpusu. Iemesls -  zirgs neieliecas, viņš atrodas bīstami tuvu šķēršļa mietiem,

Cits scenārijs: zirgs šķērslī ieiet stipri uz labo pusi, skatoties pa kreisi un veic A vārtus. Braucējs velk kreiso pavadu (grožus), lai veiktu kreiso pagriezienu uz B vārtiem, taču nespēj to izdarīt pietiekami ātri. Tiek veikts tāls pagrieziens, lai veiktu B vārtus, pazaudēts laiks, braucējam uztraukums, un zirga mute arī nejūtas labi.

Nākošais šķērslis, A vārti ir lejup pa kalnu no ieejas vārtiem, B vārti ir atpakaļ tieši pa to pašu nogāzi. Labi apmācīts zirgs atsperas ar pakaļkājām un saglabā uzņemto ritmu. Tad, kad viņš šķērso vārtus, pakaļkājas ir zem ķermeņa, zirgs vijas ap šķēršļa mietiem, tad dodas augšup kalnā, lai veiktu B vārtus. Ne pārāk labi apmācīts zirgs atļaus, lai rati stumj to uz leju arvien ātrāk. Braucējs teic, „ Jā, ir gan mans zirgs ļoti ātrs!”. Zirgs tik ātri kustas līdz brīdim, kad braucējs dod komandu pagriezties pa kreisi – šķēršļa vārtiem tiek pabraukts garām, zirga galva ir uzrauta gaisā, tā var pat saskarties ar citām šķēršļa daļām. Braucējam ir jāapstājas un tajā pašā laikā jāatgūst inerce. Zirgs sāk smagi elsot un pāatrinās sirds ritms.

Ir skaidri redzams, ka labi apmācīts zirgs iejādei ir ātrs un kontrolējams, izveicīgs. Iespējams, ka esat redzējuši arī tādus, kuru sniegumu skatoties ir jāaizver acis.

Protams, labi apmācīts zirgs saglabā vienmērīgu ritmu. Zirgs strādā savu spēju robežās un atpūtas laukumā (pēc A posma) ierodas labā formā. Nepārāk labi apmācīts zirgs paātrina un palēnina savu gaitu, pagriezienos steidzas, strāda neefektīvi, ir noguris. 

Tad, kad maratons ir pārdzīvots, ir laiks konusu šķēršļu braukšanai. Konusu šķēršļu braukšana ir paklausības un precizitātes pārbaudījums. Vai izpildot manēžas pārbaudījumu, gaitu pārejas spējat veikt tieši pie burtiem? Par katru konusu šķēršļu pāri jādomā kā par burtu (patiesībā pāris soļi pirms konusa ir vieta, kur atrodas iedomātais burts), kas ir vieta kur jārīkojas nekavējoties. Kas  jādara – zirgs jāpaceļ uz augšu (puspieture), jāiztaisno, un jāļauj zirgam iet caur konusiem. Tas ir līdzīgi kā šķēršļu pārvarēšanā – konkūrā. Braucēja darbs ir virzīt zirgu caur konusu šķērslim labā formā (rāmī), taču zirga darbs ir iet caur konusu šķērslim. Tas nav grūti paveicams, ja sacensības notiek zemākā līmenī, kur attālums starp konusu pāri ir liels, taču apgrūtinoši tas kļūst tad, kad attālums paliek arvien šaurāks un šaurāks.

Iedomātais zirga korpusa taisnstūris, par kuru aprakstīts iepriekš, kļūst īpaši nozīmīgs tieši konusu šķēršļu braukšanā. Jebkurš zirgs, kurš ir izstiepies un nav līdzsvarā, tiek pakļauts riskam, un ja zirgs ir nestabils un klūp, ir garantēts, ka bumbiņas tiks nogāztas. Sašaurinoties attālumam starp konusu pāriem, ja zirgs ir „par daudz smags vienā pavadā”, tiek pārmērīgi noslogots plecs, kas nelabvēlīgi iedarbojas uz pieeju šķērslim. Puspietures konusu maršrutā ir „iztaisnojoša” kustība. Braucēja darbs pirms konusu šķēršla ieejas ir vadīt zirgu tieši starp konusu pāra centru, un veicot puspieturi, zirgs, kurš labi sevi nes, paliek līdzsvarā un veic šķēršli nenogāžot nevienu bumbiņu. Tajā pašā laikā braucējs var domāt par tālāko maršrutu, taču nedrīkst veikt nekādas darbības, kuras nav saskaņotas ar zirgu. Ir iespējams pēdējā brīdī veikt korekcijas, taču tas nav īsti gudri, daudz labāk ir pirms maršruta sagatavoties un veikt to plūstoši.  Kā esat plānojis veikt maršrutu, lai ietaupītu laiku? Ir divas iespējas. Pirmkārt, treniņos strādāt pie vienmērīga ritma veidošanas, kuru uzturēt visu maršruta laiku, neatkarīgi no tā vai ejat taisni, vai liekumā. Otrkārt, attīstīt spēju pagarināt (paplašināt) zirga soļus kur vien tas iespējas un ir nepieciešams. Ievērojāt, ka nerakstīju – ātrāk – braukt pa garajām laukuma malām, arī pa diagonāli. Zirgs, kurš paplašinājumus veic pareizi, un atrodas līdzsvarā, ir spējīgs saīsināties un sagatavoties nākošajam konusu pārim. Zirgs, kurš steidzas, savu gaitu lauž, pārmērīgi noslogo savu priekšpusi, tam kļūst grūti izveidot savu līdzsvaru un zaudē savu gatavību strādāt. Sākuma periodā, nepieciešami praktiskie tehniskie treniņi, pat tad, ja gaita nav īpaši ātra. Zirga treniņiem attīstoties, tā reakcijas laiks samazinās, un ir iespējams attīstīt arvien ātrāku gaitu. Rezultātā, tikai labi tehniski sagatavots zirgs var veikt sarežģītus maršrutus, un iekļauties laika normā.

Lai sagatavotos manēžas braukšanas pārbaudījumam, tiek trenēta spēja saglabāt vienmērīgu ritmu (var izmantot metronomu) vai nu ejot soļos, rikšojot darba rikšos vai izpildot paplašinātus rikšus. Izmantojiet to, lai saglabātu jūsu visefektīvāko gaitu. Ja spējat nostādīt zirga pakaļdaļu zem tā ķermeņa veicot pārejas vai puspietures, pagriezienus jūs varēsiet veikt ātrāk, un būsiet precīzi maratona šķēršļos un konusu maršrutā. Ja spējat veikt pārejas un apstāšanos tieši pie burta, varat sagatvot savu zirgu ikreiz, kad nepieciešams veikt šķēršļa vārtus. Ja spējat ieliekt zirgu visos manēžas stūros, spēsiet apbraukt ap mietiņiem vai kokiem un konusiem, un veikt pagriezienus nezaudējot ritmu. Neatlieciet savus manēžas braukšanas treniņus līdz sacensību laukumam, dariet šo darbu maratona un konusu maršruta labā, kur ieguldītais darbs palīdzēs jums un jūsu zirgam ik uz soļa!
Raksta autore: Ar Lisa Cenis "Shoot That Horse! Digital Imaging Services"  palīdzību apkopoja 2000.gadā Myopia kombinēto pajūgu braukšanas sacensību fotogrāfijas, kas labi ilustrē šo rakstu.

"Ne pārāk labi" . Zirga galva ir pacelta gaisā, priekškāja ir ļoti noslogota, pakaļkājas  nav zem zirga ķermeņa.
Foto - http://www.carriagedriving.net

Patīkami, saistoša komunikācija.
Foto - http://www.carriagedriving.net

Pretējs ieliekums, stipri noslogots kreisais plecs. Braucējs zirgu velk pa labi, zirgs iet pa kreisi.
Foto - http://www.carriagedriving.net

Vēl tipiskāk. Ieliekuma vietā zirgs izstiepjas un iegāžas
Foto - http://www.carriagedriving.net

Pacelts augšā un ieliekts
Foto - http://www.carriagedriving.net

Puspieture pirms konusu šķēršļu pāra
Foto - http://www.carriagedriving.net

Veiksmīga izpilde pēc puspietures, taisni un bez kļūdām
Foto - http://www.carriagedriving.net

Paplašinājums starp konusu šķēršļiem
Foto - http://www.carriagedriving.net

Hardy Zantke ir:

• Amerikas Kombinētās pajūgu braukšanas biedrības un manēžas braukšanas komitejas biedrs;
• Amerikas Zirgu šovu asociācijas pajūgu braukšanas loceklis;
• ASV Jāšanas Sporta Komandas Pajūgu braukšanas komitejas un Aktīvo pajūgu braucēju komitejas biedrs;
• Bija atbildīgais par ASV pajūgu braukšanas komandu 1996.gada Pasaules čempionātā četrjūgiem, Beļģijā;
• Amerikas Kombinētās pajūgu braukšanas biedrības un Amerikas Zirgu šovu asociācijas licencēts tiesnesis (atļauts tiesāt visā valstī);
• Raksta žurnālam „Driving West Magazine”;
• Ir saņēmis apbalvojumu no Amerikas Pajūgu braukšanas biedrības prezidenta par ieguldījumu sporta attīstībā.

Braukšanas apmācībā ir jāvadās pēc iejādes pamatiem, jo šīs lietas ir savstarpēji saistītas.
Jāvadās pēc principa – ATBRĪVOTS zirgs. Bez atbrīvota zirga nav iespējama apmācība, un kur nu vēl iejāde! Manuprāt, tas ir pats pamats un pirmais solis, taču daudziem tas ir diezgan grūts uzdevums. Kamēr zirgs ir saspringts un nervozs, nevar cerēt uz progresu. Daudziem zirgiem atbrīvoties palīdz ilga soļošana, bet ne visiem. Ar dažiem zirgiem tieši rikšos ir vieglāk strādāt, bet katrs gadījums atšķiras. Es mēģinu panākt lēnus rikšus taisnvirzienā, neizdarot asus un pārāk daudz pagriezienus un voltus. Tātad – darbs garos ceļu gabalos (lēni rikši), bet lēns, ne manēžā. Ja var zirgu atbrīvot soļos, strādāt var arī manēžā, taču jāpārliecinās, lai pamats nav smags un rati nav pārāk smagi, jo smags darbs nenodrošina zirgs atbrīvošanos. Tikai tad, kad zirgs ir atbrīvojies var veikt nākamo soli.

Mutes dzelža pieņemšana (akceptēšana)

Manuprāt, ir svarīgi panākt, lai zirgs lauzni mutē uztvertu kā draugu nevis, kaut ko sāpīgu. To var panāk tikai ar mīkstu, „pretī nākošu” roku – tas nozīmē palaist kur vien tas ir iespējams un pieņemt tikai tad, kad tas ir nepieciešams.
Strādāt zirgu zem segliem ir daudz vieglāk, tad var komunicēt ar zirgu „caur sēžamvietu”, kājām un visu augumu, bet braucot to nevar, tādējādi rokas ir pašas svarīgākās. Vienmēr ir skaidri jāzina, kur braucējs grib braukt, lai dotās komandas būtu nepārprotamas – nebūtu zirga raustīšanas šurp vai turp. Jebkuros apstākļos jācenšas uzturēt viegls kontakts ar zirga muti. Tikai tad var sākt mēģināt zirgu atbrīvot. Kad braucējs grib atbrīvot zirgu, viņš padod savas rokas uz priekšu un grib panākt, lai zirgs „aiziet uz leju” – sekotu braucēja rokām. Šajā gadījumā zirgam ir jāpastiepj augšējā līnija, jāpagarinās un jāpadod lejā kakls tik daudz cik tajā brīdi prasa braucējs. Vai kādreiz esat redzējuši kā augstākā līmeņa jātnieki un braucēji, kad pēc iejādes testa vai maršruta veikšanas tie atpūtina sakopotu zirgu? Tas ir svarīgi! Atsevišķos manēžas braukšanas pārbaudījumos ir iekļauts elements rikšos – zirga atbrīvošana ar garākiem grožiem, lai zirgs noietu uz leju ar atbrīvotu muguru un kaklu.
Tad, kad zirgs to ir sapratis un seko manai rokai uz augšu un lejā, tad var arī zirga galvu pagriezt pa labi un pa kreisi, bet tikai nedaudz. Tajā brīdī var sākt arī veidot nelielus pagriezienus, bet tomēr labāk vispirms to darīt taisnvirzienā. Sākumā zirgs grozīs tikai kaklu (un tā NAV zirga locīšana), bet tas ir tikai sākums un šajā zemākajā līmenī es esmu priecīgs vismaz par to, ka kakls ir pareizajā virzienā. Tas ir labāk nekā zirgu saliekt pretēji un, lai zirgs iekrīt ar plecu. Lai zirga ķermenis pareizi ieliektos, jāpanāk, ka iekšējā pakaļkāja paiet zem zirga ķermeņa – zirgs aktīvi strādā ar pakaļkājām – liek drošus soļus, netipina.Un atkal, zem segliem tas ir vieglāk izdarāms. Es varu izmantot savas kājas, bet braukšanā viss, ko es varu izmantot ir pātaga ar, ko es varu zirgam pieskarties tajā vietā , kur jātnieks to darītu ar kāju, lai zirgu ieliektu vai arī pieskarties pie iekšējās kājas, lai pavirzītu to zem ķermeņa. Pats par sevi saprotams, ka zirgam pātagas pielietošana jāuztver mierīgi un atbrīvoti bez satraukuma un asas iedarbība uz muti. Tātad, es zirgu nesitu, tikai viegli pieskaros, bet, ja tomēr tas ir par daudz un zirgs nervozē, vajag nedaudz pakasīt ar pātagas galu. Daži vārdi ievērībai! Ir svarīgi pēc taisnvirziena braukšanas, kad es vēlos sākt ielocīt zirgu, veikt lielus apļus (40 m diametrā), sākot ļoti uzmanīgi un nedaudz prasīt galvu pareizā virzienā un pēc tam panākt, ka pakaļkāja ir nedaudz zem zirga korpusa. Es esmu apmierināts, ja izdodas panākt kaut nedaudz no visa tā. Šī apmācība zirgam ir grūta, un ir vajadzīgs laiks, lai zirgs to iemācītos.
Liela kļūda, ko esmu bieži novērojis ir tā, ka cenšas panākt ieliekt galvu, ieliekt kaklu, bet kad zirgs to nedara, pievelk iekšējo pavadu (grožus) un voltus padara mazākus un mazākus. Tā nevajag darīt! Tas tikai radīs dažādus traucējumus treniņa procesā. Labāk ir taisīt lielākus apļus un būt apmierinātam ar mazumiņu un patērēt vairāk laika. Savādāk zirgs sāks satraukties un baidīsies pagriezties, baidīsies no pagriezieniem. Nevajag radīt zirgam šādu pieredzi! Tas pats notiek, ja rati ir par smagu un pamats ļoti iegrimst un ir smags. Sagatavojot zirgu pagriezienam, es palīdzu ar mazliet lielāku kontaktu – atcerieties kontakts no augšas! Rokai jābūt „palīdzošai”, jābūt vairāk atbalstam brīžos, kad zirgam paliek grūtāk, t.i., visos manēžas stūros. Arī, kad iekšējā pakaļējā kāja nesasniedz ķermeņa apakšdaļu (zem vēdera neiet) un pat ne vismaz taisnu nospiedumu (pieļaujams apmācību sākumā), bet tā vietā nospiedums iet pat vēl pagrieziena iekšpusē, tas norāda, ka zirgs nav līdzsvarā, kad tas iet pagriezienos un pagrieziens ir veikts pārāk šaurs (ar mazu leņķi). Tas nav novērots, ja iet 40 m voltu, ja vien zirgs nav saliekts, kad tas uzsāk kustību. Zirgam kājas jāliek pa taisnu līniju, lai nolīdzsvarotu sevi, un „neizgāztos”. Tādā gadījumā ir jābrauc lielāki volti, jāveic lielāki pagriezieni, tas jāveic vēl uzmanīgāk. Tikai tad, kad zirgs labi izpilda lielākus voltus drīkst prasīt mazākus. Tas ir iemesls kāpēc treniņu līmenī ir jāveic 40 m volti, un tikai sarežģītākos pārbaudījumos var veikt mazākus voltus (15 m). Tas prasa laiku, lai šo izprastu.

Ja ar sagatavotu zirgu vēlas piedalīties manēžas braukšanas sacensībās, pēdējās divās nedēļās pirms sacensībām, gaidāmais manēžas braukšanas pārbaudījums (shēma) ir jāveic pa daļām (elementu virkne ar saistītajiem elementiem un pārejām) manēžas treniņa beigās. Manēžas shēmas uzdevumu daļas izvēlas tā, lai tajās būtu aptverti visi nepieciešamie elementi. Šajā treniņu laikā ( divās nedēļās) shēma būtu jāizbrauc divas reizes. Tas ļoti palīdz arī braucējam, jo jebkurā gadījumā shēma jābrauc pēc atmiņas, neatkarīgi no tā, vai kāds komandē braucēju shēmas laikā vai nē.
Sacensību sagatavošanās laikā īpaša vērība kā braucējam, tā trenerim jāpievērš acu mēram, nosakot taktiskus jautājumus: Vai stūrī iebraukts pietiekami dziļi? Vai kāda no figūrām varētu būt vēl precīzāka? Vai pārejas pie noteiktajām atzīmēm tiek izpildītas pietiekami precīzi? Cik lielā apmērā var saīsināt darba rikšus pirms paplašinātiem rikšiem, nepazaudējot kustību sparu un mundrumu, pie kam pārejas taču izpildāmas efektīvi.
Kā veidot zirga iesildi sacensību dienā? Manēžas braukšanas treniņu laikā braucējs zina, kādā tempā un ar kuriem uzdevumiem viņš savu zirgu var vislabāk atbrīvot un braukt „kontaktā ar mutes dzelzi”. Šīs zināšanas nosaka iesildīšanās programmas pirmo daļu. Otrajā daļā , nenogurdinot zirgu, jānosaka pēdējiem secinājumi par shēmu. Tā ar tempa un gaitu pārejām var kontrolēt zirga caurlaidību, ne pašās iesildīšanās beigās, lai noteiktu, vai sagatavošanās ienākšanai jāuzsāk ātrāk vai vēlāk, kad būs nepieciešams veikt elementu tieši „pie punkta”. Vienreiz vai divreiz zirgs jāpalaiž paplašinātos rikšos, lai zinātu cik daudz no zirga var prasīt, taču tā, lai zirgs nepaceļas lēkšos. Ja nepieciešams zirgu var brīdināt ar nelielu, nosodošu pātaga pieskārienu pie pleca, ar cerību, ka tas iedarbosies līdz shēmas beigām. Šeit nav runa par zirga sišanu!!!
Tad, kad braucējam šķiet, ka pajūgs ir gatavs pārbaudījumam, uzdevumi iesildīšanās laukumā jābeidz, taču pajūgam jāatrodas kustībā līdz tiek dots aicinājums iebraukt.

Braucamzirga sagatavošana ir pietiekami uzmanīga un laikietilpīga, kas sākas jau no jaunzirga apmācības kordā.
Mācot zirgam ritmu, atbrīvotību un kustību uz priekšu kordā un dubultkordā, zirgam jādod vingrinājumi pār kārtiņām, kas ir paceltas līdz 15 cm augstumā no zemes.
Šādiem vingrinājumiem soļos attālums starp kārtiņām ir no 0.8 līdz 1.10 m, un rikšos no 1.20 līdz 1.80 m. Jāievēro, ka attālums jāpalielina pakāpeniski. Ja kopā apmāca vairākus viena pajūga zirgus, uzdevums nevar likt visiem zirgiem vienādus, jo katrs zirgs uzrāda atšķirīgas sekmes, taču ir jāievēro visu pajūga zirgu vienmērīga apmācība.
Attiecībā uz kārtiņu skaitu ievēro – sākumā jāsāk ar vienu, pakāpeniski skaitu palielinot, saskaņā ar vēlamo gaitu kvalitāti, līdz 8 – 10 kārtiņām.
Ja kārtiņas novietotas aplī, attālums starp tām jāmēra apļa vidū – apļa ārmalā liekot nedaudz platāk, bet iekšpusē šaurāk nekā paredzētais platums. Šādi liekot kārtiņas ir iespēja voltu viegli palielināt un pamazināt, tādējādi soļus paplašināt vai saīsināt.
Atkārtojumu skaits ir jāizvēlas ar apdomu. Šāds vingrinājums ir samērā sarežģīts un no zirga prasa sasprindzinājumu, tāpēc iesākumā būtu jāpietiek ar 5 – 6 uzdevuma atkārtojumiem. Palielinoties zirga spēkam un kustīgumam, atkārtojumu skaitu var palielināt tik tālu, kamēr zirgs spēj saglabāt atbrīvotību. Arī slodzes dažādošana palielinot vai samazinot voltu ir iedarbīga. Zirga sagatavošana darbam notiek pa dažāda seguma pamatu.

Ne tikai zirgam, bet arī braucējam nepieciešams treniņu plāns, pēc kura apvienot gan teorētiskās, gan praktiskās zināšanas, kuras sistemātiski un konsekventi arī jāizmanto.
Pirms sākt praktiskās braukšanas nodarbības, jāiegūst prasme darboties ar grožiem un pātagu. Garie ziemas vakari piedāvā labu izdevību vingrināties.
Treniņu laikā nepieciešams zināt pamatprincipus un vienmēr tos ievērot– jāšanā jātnieka uzsēdē un iedarbībā, braukšanā – grožu un pātagas lietojumā. Pavisam viegli ikdienas treniņos iezogas neprecizitātes, kas iesākumā paliek nepamanītas, un nostiprinās, un galu galā ietekmē kopējo sniegumu. Braukšanas pārbaudījumos (manēžas shēmās) diemžēl vienmēr un atkal šīs kļūdas var atrast. Tāpēc, sākot apgūt braukšanu, treniņos nepieciešams treneris, kurš vēro braukšanas tehniku un, ja nepieciešams spēj ieviest korekcijas.
Zināms, ka, lai saglabātu augsti kvalificēta jātnieka uzsēdi bieži izmanto vingrinājums kordā ( piemēram, jātniekiem Spāņu augstākās jāšanas skolā Vīnē u.c. jāšanas skolās). Braucējiem nav sliktāk - braukšanas tehnikas kontrolvingrinājumiem tiek izmantoti braukšanu imitējoši aparāti, kas īsākā laikā koriģē braucēju, pirms parādās kļūdas.
 
Braucēja rokas
Materiāls sagatavots pēc Erich Oese 1988.gadā izdotās grāmatas „Zweispännig Fahren” (latv. val. Divjūgu braukšana)
Sagatavoja Anda Pavlovska

Nepieciešamas mierīgas rokas, kas vienmēr gatavas „grožus padot”. Atkal – nepieciešams tāds braucējs, kas spēj nemitīgi novērot savu zirgu – kāda ir tā reakcija uz vadības līdzekļiem, kurus pats lieto.
Nemierīgas rokas notrulina zirga mutes jūtību. Jūtīga zirga (patiesībā jebkura zirga) mutē visu laiku notiek asa darbība, pie kuras zirgs pierod, un iemācās iet „pret mutes dzelzi”. Taču tas nepieredzējušam braucējam dod iemelsu „vilkt pretī”. Šajā spēlē zirgs beigu beigās izrādās spēcīgāks.
No braucēja „gaida mīkstas, maigas rokas”. „Mīkstām rokām” šeit ir citāda nozīme nekā jāšanā. Braucēja rokas, atšķirībā no jātnieka rokām, nedrīkst „padoties” no apakšdelma locītavām. Cieši, ap grožiem, noslēgti pirksti ierobežo apakšdelma muskulatūras kustības. Citādi apakšdelma „padošana” daudzos gadījumos, īpaši tad, ja brauc augstos ratos, tik tikko kā pietiek, lai panāktu vēlamo iedarbību, jo zirgi dara tā, kāda ir braucēja pieeja, tāpēc, pie grožu uzņemšanas, bieži braucēja rokas ir paceltas līdz par krūtīm, bet padodot grožus - līdz pat ciskām. Attālums var būt pat vairāk par pusmetru (zemākiem ratiem attiecīgi mazāks).
Grožu uzņemšana un padošana notiek ar kustīgu elkoņu un plecu locītavu palīdzību.
Jātnieks zina, ka tā rokas tikai izskatās ciešas, un katrai rokas „noslēgšanai” vai pavadu uzņemšanai jābeidzas ar padošanu. Braucējiem noder tie paši pamatprincipi – galu galā jātnieks un braucējs iedarbojas uz zirga muti, un zirga mutes jūtība „zem jātnieka” un ratos ir viena un tā pati. Tā kā braucējs nevar izkopt tik izsmalcinātu roku jūtību kā jātnieks – to novērš cieši noslēgtas „grožu plaukstas”, grožu svars un grožu saikne ar divām zirgam mutēm (ja brauc ar divjūgu) – braucējam jānopūlas vēl vairāk, lai savā prātā paturētu un vadītu zirgus pēc iespējas „mīkstāk”. Tas izdodas, ja par to visu laiku domā: mutes dzelzis kontuzējas (paliek nekustīgs vienā stāvoklī ilgāku laiku) – ko pastiprina laužņa sviras mehānisma iedarbība uz nerviem, smaganām un aukslējām, kas ir ļoti sāpīga, ja vadība nav maiga. Braucējam nemitīgi ir jādomā par to, lai, kur vien tas iespējams, atbrīvotu zirga muti.
Braucējs, kurš savas rokas spēj turēt un vadīt šādi, visos stūros un taisnvirziena kustībās vienmēr varēs atbrīvot zirga mutes dzelzi (braukt ar atbrīvotu zirgu). Tas dod zirga mutei katrreiz izdevību atpūsties no sāpīgā spiediena. Braucējs, kurš šādā veidā brauc ar „domājošām rokām”, pamanīs, ka arī viņa zirgs ar laiku izveidos maigu kontaktu ar braucēja rokām un kontakts būs patīkams.
Lai iemācītos maigu zirga vadību, nozīmīgu lomu spēlē „padošana”. Apmācības procesu var „atbalstīt” šādi – braucot katrā stūrī jau laikus saīsināt tempu, lai pagriezienu zirgs un braucējs veiktu atbrīvoti un palaižot. Izbraucot pagriezienu saīsinātos rikšos vispirms uzmanīgi jāizmanto ārējie groži (ārējā pavada), un cik tālu nepieciešams, jāizmanto abi groži, tādējādi iemācot zirgam tempu pamazām pieaudzēt. Šeit ar rokām jādarbojas ļoti smalkjūtīgi un uzmanīgi.
Kad esat iemācījušies padot zirga mutes dzelzi, arī braucot pa taisnu līniju jāizmanto „dodoša roka”, it īpaši tad, ja treniņos jau esat iemācījušies „padošanas / palaišanas” nozīmi.
Zirgiem, kuri stipri iet pret mutes dzelzi, un tādiem, kuri „guļas uz mutes dzelzi”, braucējam pastāvīgi jāmeklē iespējas padot, tā, lai beigu beigās no reizes uz reizi zirga vadība būtu arvien vieglāka, taču tāda, lai zirgs neskrietu ātrāk. Priekšnoteikums braucējam ir tas, lai elkoņu un plecu locītavas, kā arī kāju muskuļi būtu atbrīvoti. Sasprindzināta muskulatūra vienmēr atspoguļojas braucēja rokās.