Bez riteņiem nav ratu jeb
pajūgu braukšanas sporta vēsture
Lai pajūgu braukšanas sporta vēsture varētu sākties, vispirms bija nepieciešams izgudrot riteni. Riteņa izgudrošana tiek datēta ar 4000 g. p. m. ē., un šajā laikā Divupē (Tigra un Eifrata), tagadējās Irākas teritorijā, pirmo reizi ratos tika jūgti zirgi, pirmssākumos tie bija pusēzeļi (onageri). Kravas un cilvēkus tagad varēja pārvadāt lielākos attālumos, un tas izmainīja pasauli.
Lai zirgi, kuri vilka ratus, spētu veikt arī lielākus attālumus un piedalīties karagājienos, jau tajos laikos cilvēkos radās pārdomas par braucamo zirgu treniņiem un atbilstošu ēdināšanu. 1906. gadā tika atrasts akmens, kurā bija iegravēts raksts, kura autors ir Kikkuli no Mitanni zemes (tagadējā Turcijas teritorija), kurš pats sevi dēvēja par zirgu treneri. Savos rakstos viņš sīki apraksta zirgu audzēšanu, turēšanu, barošanu un trenēšanu.
Līdzās pajūgu izmantošanai saimnieciskos un militāros nolūkos, agri pievienojās arī sportiskais aspekts. Grieķiem un romiešiem pajūgu braukšanas sports bija tas, ko daži cilvēki vēlas redzēt arī šodien, proti – olimpiskā disciplīna. Šeit ir runa par klasisko skriešanos, kad zirgi aizjūgti ratos. Uzvarētājs baudīja augstāko prestižu, kļuva par pilsētas goda pilsoni un bija materiāli nodrošināts.
18. un 19. gadsimts bija ratu un kariešu laiks. Rati bija būvēti speciāliem izmantošanas mērķiem un gadījumiem: braucieniem pa lauku, garākiem braucieniem, pasta vajadzībām, medībām, dāmām, kungiem, bērniem, tiem, kuri brauca paši, un tiem, kurus veda nolīgts kučieris. Bija rati ar un bez kulbām, vienam, diviem vai četriem zirgiem. Saimnieciskām vajadzībām un smagākām karietēm (vācu val. Staatskarossen) izmantoja vairāku zirgu ratus, kurus daļēji vadīja jātnieks. Bija arī tādi rati, kurus varēja izmantot dažādām vajadzībām un aizjūgt atšķirīgi.
Zirgi un rati šajos laikos, pirmkārt, bija aristokrātiem. Pamatojoties uz politisko, ekonomisko un sabiedrības ietekmi,19. gs. šī situācija mainījās. Tagad zirgi un rati piederēja arī tirgoņiem, ārstiem, fabrikantiem un augstākajiem ierēdņiem. Braukšana bija sabiedrības statusa simbols. 19.gs. otrajā pusē garākus ceļojumus varēja veikt jau pa dzelzceļu, un pilsētās zirgu vilktos omnibusus gadsimta beigās aizstāja elektriskais tramvajs. 20.gs. sākumā ratus kā darba un dižciltīgo pārvietošanās līdzekli izkonkurēja automobiļi. Šajā laikā uzmanības centrā atgriezās sportiskais aspekts, un pamudināja arvien vairāk pajūgu īpašnieku pašiem ņemt rokās grožus. Par cienīgu tika uzskatīts sniegums ar diviem, četriem un vairāk zirgiem, kad braucējs varēja veikt noteiktas figūras, kā arī izbraukt šaurus pagriezienus un vārtus. Šīs prasmes varēja izmantot zirga pielietojuma (vācu val. die Gebrauchsprüfungen) un manēžas braukšanas pārbaudījumu veikšanai. Vien,-div, -četr, - un vairākjūgu distanču braukšanā tika parādīts, kā pārliecinoši, droši un ātri var veikt garākus ceļa posmus. Kopumā šiem pārbaudījumiem nebija vienotu noteikumu, taču zirga pielietojuma un manēžas braukšanas pārbaudījumi tika tiesāti pēc pašu izvēlētiem apsvērumiem. Tiesneši novērtēja sniegumu un pajūga apmācības pakāpi, pārsvarā pamatojoties uz savu pieredzi un prasībām ar praktiskiem mērķiem, ko noteica braukšana pa pilsētu un laukiem.
Nāca Benno fon Ahenbaha (1861 – 1936) laiks, kas būtiski ietekmēja pajūgu braukšanas sporta vēsturi. Gleznotāja dēls jau kopš bērnības aizrāvās ar pajūgu braukšanu, jo viņš pavadīja savu tēvu vairākos ārzemju izbraucienos. Dzimtenē un ārzemēs viņš vadīja izcilus pajūgus, un 1892. gadā Badenbādenē stila braukšanas sacensībās izcīnīja savu pirmo zelta medaļu, vadot grāfa von Bismarka pajūgu. Ņemot vērā viņa, kā teorētiķa un praktiķa, augsto prestižu, 1906. gadā Ahenbahu iecēla par ķeizarisko maršalu, lai reorganizētu braukšanas apmācību, kā arī kopējo profesionālo un māksliniecisko ratu, aizjūgu un livreju (paskaidrojums – livreja ir īpaša piegriezuma formastērps, parasti rotāts ar tresēm. To valkā sulaiņi, šveicari u.tml.) stilu. Ahenbahs pilnveidoja savus braukšanas un tiesāšanas stilistiskos principus. Pirms nāca klajā ar savām pamattēzēm, viņš intensīvi mācījās pie angļu braukšanas mācības skolotāja un salīdzināja ungāru, krievu un amerikāņu braukšanas stilus. Viens no viņa mērķiem bija izkopt braukšanas mācību, kas ar aizjūgu un braukšanas stilu zirgiem ratos atvieglotu turpmāko darbu. Tā radās Ahenbaha braukšanas mācība. Kā atzinību par ieguldīto darbu braukšanas sporta labā 1910. gadā ķeizars Wilhelms II iecēla Ahenbahu muižnieka kārtā un ļāva nest Benno fon Ahenbaha vārdu. 1922. gadā klajā nāca pirmais viņa grāmatas „Aizjūgšana un braukšana” izdevums, kas ir nozīmīgs arī mūsu dienās, kā arī Benno fon Ahenbaha izstrādātie armijas noteikumi (vācu val. Heeresdienstvorschrift (HDV)), kas izskaidro braukšanai derīgos noteikumus.
Pirms Pirmā Pasaules kara līdzās zirga pielietojuma, manēžas braukšanas un stila braukšanas pārbaudījumiem, notika arī spēka pārbaudījumi, kuros zirgi tika maksimāli noslogoti. 1908. un 1909. gadā Berliner Herrenfahrer-Klub sarīkoja distances brauciena sacensības no Vīnes uz Berlīni. 1909. gadā no 20 dalībniekiem mērķi sasniedza tikai seši. Uzvarētāja bija 7 gadus veca austrumprūšu izcelsmes pusasiņu ķēve, kura bija iejūgta vieglos četru riteņu ratos. 630 kilometru garajam ceļam viņai vajadzēja 49 stundas un 9 minūtes. Līdz ar automobiļu satiksmes palielināšanos šādi skrējieni bija iespējami tikai apgrūtinātos apstākļos.
Pēc Otrā Pasaules kara galvenokārt notika zirga pielietojuma un manēžas braukšanas sacensības, kas kopumā neguva publisku ievērību. Arī pirmais braukšanas derbijs, kas notika 1950. gadā Hamburgā neko daudz nemainīja. Pirmo reizi pēc tam, kad daudzpusības uzmanības centrā izvirzījās maratona tests uz kļūdām un laiku, sākās pajūgu braukšanas sporta uzplaukums. Un tad, kad trīscīņas jātnieks un staļļmeistars Sers Džons Millers (Sir John Miller) ar savu pajūgu veda Karalieni, un toreizējais FEI Prezidents princis Filips pats uzkāpa uz bukas, FEI atzina pajūgu braukšanas sportu. 1969.gadā pajūgu braukšanas sports gūst oficiālu FEI atzinību un atbalstu, un braukšanu atzina kā pilntiesīgu sasniegumu sporta veidu.
Pajūgu braukšanas sports skaitļos pēc Otrā pasaules kara:
1947
Pajūgu braukšanas sporta lietpratējs un pulkvedis a. D. Max Pape Anglijas, ASV, Francijas, Šveices, Zviedrijas un Holandes olimpiskajām komitejām nosūtīja iesniegumu ar priekšlikumu olimpiskajā programmā iekļaut braukšanu – piemērotības pārbaudījumu četrjūgiem un 200 km garu maratona braucienu. Iesniegums, pamatojoties uz termiņu, tika noraidīts.
1950
Pirmais braukšanas derbijs notika Hamburgā, to organizēja Imme un Herbert Neckelmann, Max Pape un toreizējais 1. Ziemeļvācijas un Flotbekeras jāšanas biedrības priekšsēdētājs Dr. Carl Kober no Taufes. Pārbaudījumi ietvēra vilkšanas pārbaudījumu visiem četriem zirgiem, vienjūgu piemērotības pārbaudījumu diviem zirgiem, divjūgu piemērotības un manēžas braukšanas pārbaudījumu ar visiem četriem zirgiem, četrjūgu piemērotības un manēžas braukšanas pārbaudījumu un 30 km distanču braukšanu, kur 1 km bija soļu gaitas ātruma posms, kā arī 2 km rikšu gaitas ātruma posms. Uzvarēja Hermann Butz ar Holšteinas šķirnes zirgu.
1952
Āhenē notika trīs dienu maratona brauciens, kura kopējais garums bija 160 km. Braucienā bija iekļauti soļu un rikšu gaitas ātruma posmi, kā arī vilkšanas spēju pārbaudījumi. Kopumā šīs sacensības palika Hamburgas braukšanas derbija ēnā, lai gan tām vajadzēja kļūt par vācu pajūgu braukšanas sporta izkopšanas sacensībām.
1954
Pirmo reizi Hamburgas braukšanas derbijā uzvar Franz Lage, un paliek nepārspēts līdz pat 1959. gadam.
1957
Pirmo reizi Āhenē notika Geheimrat Talbota piemiņas balvas izcīņas sacensības. Tās bija daudzpusīgs pārbaudījums, kas sastāvēja no pielietojuma un manēžas braukšanas pārbaudījumiem vienjūgiem, divjūgiem un četrjūgiem. Sacensībās uzvarēja astoņkārtējs Vācijas meistars Walter Sirrenberg, kurš šos panākumus atkārtoja arī 1963., 1965. un 1966. gadā.
1965
Šajā gadā Hamburgas braukšanas derbijā pirmo reizi piedalījās divas ekipāžas no Ungārijas, kas deviņu dalībnieku konkurencē ieguva sesto un devīto vietu. 1966. gadā ungāri ierindojās otrajā un trešajā vietā, 1967. un 1968. gadā braukšanas derbijā uzvarēja Laszlo Kadar un Imre Abonyi.
1966
Vestfāles Jāšanas apvienība Minsterē sarīkoja pajūgu braukšanas sporta svētkus, kuros piedalījās 36 ekipāžas.
1969
Max Pape tālākie mēģinājumi pajūgu braukšanu padarīt par olimpisko disciplīnu neizdevās. Tomēr FEI atzina pajūgu braukšanu par pilntiesīgu sasniegumu sporta veidu un pārņēma rūpes pār to. Britu pulkvedis Mike Ansell izstrādāja daudzpusīga pārbaudījuma noteikumus. Trīs dienu pārbaudījums bija līdzīgs tam, kāds tas ir šodien: pārbaudījums sastāvēja no trīs daļām. Pirmais bija pajūga pārvaldīšanas un manēžas braukšanas pārbaudījums, kurā vērtēja zirgu caurlaidību un saderību. Otrais pārbaudījums sastāvēja no 24 līdz 36 km gara maratona brauciena pa ceļiem un ielām, iekļaujot īpašus soļu un rikšu gaitas ceļu posmus. Trešais pārbaudījums bija šķēršļu braukšana ar 20 šķēršļiem pa 500 – 800 m garu parkūru.
1970
Šveicē notiek pirmās starptautiskās sacensības pēc jaunajiem noteikumiem, kurās atkal uzvarēja ungārs Imre Abonyi.
1971
Budapeštā notiek pirmais Eiročempionāts, kurā piedalījās 16 valstu pārstāvji. Pirmās trīs vietas atkal ieņēma ungāri - Imre Abonyi, Sandor Fülöp un Jozsef Papp. Labākais no Vācijas bija Franz Lage, kurš ierindojās ceturtajā vietā.
1972
Minsterē notiek pirmais Pasaules čempionāts četrjūgiem, kurā piedalījās 17 dalībnieki no septiņām valstīm. Individuālajā vērtējumā uzvarēja šveicietis Auguste Dubey, kurš ir federālais militārās zirgu novietnes pajūgu braukšanas staļļa vadītājs Bernē. Komandu vērtējumā uzvarēja angļi.
1983
Četrjūgu Eiropas meistarsacīkšu ēra „atgrieza dzīvē” arī divjūgus. Kopš tā laika Pasaules meistarsacīkstes divjūgiem un četrjūgiem notiek pamīšus – pāra gados notiek Pasaules Čempionāts četrjūgiem, bet nepāra gados – divjūgiem.
1993
Štutgartē notiek pirmās pajūgu braukšanas sporta sacensības telpās German Masters.
1994
Pirmās starptautiskās pajūgu braukšanas sacensības invalīdiem notika Anglijā. Braucēji un braucējas no Vācijas - Barbara Puhl, Karl-Bernd Käsgen, Bernhard Kähny un Heiner Lehrter komandu vērtējumā ieguva 1. vietu.
1995
Pirmais Eiropas čempionāts četrjūgiem poniju klasē notika Nīderlandē, Bredā. Par Eiropas čempioni kļuva angliete Georgina Frith, viņai sekoja vācieši Tobias Bücker un Abel Unmüssig. Uzvara komandu vērtējumā pienācās Vācijai.
1998
Pirmais Pasaules čempionāts vienjūgiem notika Ebsā, Austrijā. Sacensībās uzvarēja Arja Mikkonen no Somijas. Komandu vērtējumā uzvarēja Zviedrija.
1998
Pirmais Pasaules čempionāts invalīdiem vienjūgu braucējiem notika Volfsburgā. Vācijas komanda Renate Neu, Karl-Bernd Käsgen un Heiner Lehrter ieguva otro vietu. Uzvarētāji bija austrieši, bet trešie palika pārstāvji no ASV.
2001
Pirmās Vācijas Meistarsacīkstes invalīdiem vienjūgu klasē notika Greven-Bockholt. Par Vācijas Meistaru kļuva Werner Borgmann, par vicemeistaru - Bernhard Bücker, bet trešajā vietā ierindojās Bernhard Kähny.
2003
Pirmais Pasaules čempionāts poniju klasē notika Austrijā, Karlstetten.
2004
Pirmo reizi Pasaules čempionātā invalīdiem Edinburgā, Skotijā notiek sacensības divjūgu klasē.
Pasaules čempioni invalīdi
Lai zirgi, kuri vilka ratus, spētu veikt arī lielākus attālumus un piedalīties karagājienos, jau tajos laikos cilvēkos radās pārdomas par braucamo zirgu treniņiem un atbilstošu ēdināšanu. 1906. gadā tika atrasts akmens, kurā bija iegravēts raksts, kura autors ir Kikkuli no Mitanni zemes (tagadējā Turcijas teritorija), kurš pats sevi dēvēja par zirgu treneri. Savos rakstos viņš sīki apraksta zirgu audzēšanu, turēšanu, barošanu un trenēšanu.
Līdzās pajūgu izmantošanai saimnieciskos un militāros nolūkos, agri pievienojās arī sportiskais aspekts. Grieķiem un romiešiem pajūgu braukšanas sports bija tas, ko daži cilvēki vēlas redzēt arī šodien, proti – olimpiskā disciplīna. Šeit ir runa par klasisko skriešanos, kad zirgi aizjūgti ratos. Uzvarētājs baudīja augstāko prestižu, kļuva par pilsētas goda pilsoni un bija materiāli nodrošināts.
18. un 19. gadsimts bija ratu un kariešu laiks. Rati bija būvēti speciāliem izmantošanas mērķiem un gadījumiem: braucieniem pa lauku, garākiem braucieniem, pasta vajadzībām, medībām, dāmām, kungiem, bērniem, tiem, kuri brauca paši, un tiem, kurus veda nolīgts kučieris. Bija rati ar un bez kulbām, vienam, diviem vai četriem zirgiem. Saimnieciskām vajadzībām un smagākām karietēm (vācu val. Staatskarossen) izmantoja vairāku zirgu ratus, kurus daļēji vadīja jātnieks. Bija arī tādi rati, kurus varēja izmantot dažādām vajadzībām un aizjūgt atšķirīgi.
Zirgi un rati šajos laikos, pirmkārt, bija aristokrātiem. Pamatojoties uz politisko, ekonomisko un sabiedrības ietekmi,19. gs. šī situācija mainījās. Tagad zirgi un rati piederēja arī tirgoņiem, ārstiem, fabrikantiem un augstākajiem ierēdņiem. Braukšana bija sabiedrības statusa simbols. 19.gs. otrajā pusē garākus ceļojumus varēja veikt jau pa dzelzceļu, un pilsētās zirgu vilktos omnibusus gadsimta beigās aizstāja elektriskais tramvajs. 20.gs. sākumā ratus kā darba un dižciltīgo pārvietošanās līdzekli izkonkurēja automobiļi. Šajā laikā uzmanības centrā atgriezās sportiskais aspekts, un pamudināja arvien vairāk pajūgu īpašnieku pašiem ņemt rokās grožus. Par cienīgu tika uzskatīts sniegums ar diviem, četriem un vairāk zirgiem, kad braucējs varēja veikt noteiktas figūras, kā arī izbraukt šaurus pagriezienus un vārtus. Šīs prasmes varēja izmantot zirga pielietojuma (vācu val. die Gebrauchsprüfungen) un manēžas braukšanas pārbaudījumu veikšanai. Vien,-div, -četr, - un vairākjūgu distanču braukšanā tika parādīts, kā pārliecinoši, droši un ātri var veikt garākus ceļa posmus. Kopumā šiem pārbaudījumiem nebija vienotu noteikumu, taču zirga pielietojuma un manēžas braukšanas pārbaudījumi tika tiesāti pēc pašu izvēlētiem apsvērumiem. Tiesneši novērtēja sniegumu un pajūga apmācības pakāpi, pārsvarā pamatojoties uz savu pieredzi un prasībām ar praktiskiem mērķiem, ko noteica braukšana pa pilsētu un laukiem.
Nāca Benno fon Ahenbaha (1861 – 1936) laiks, kas būtiski ietekmēja pajūgu braukšanas sporta vēsturi. Gleznotāja dēls jau kopš bērnības aizrāvās ar pajūgu braukšanu, jo viņš pavadīja savu tēvu vairākos ārzemju izbraucienos. Dzimtenē un ārzemēs viņš vadīja izcilus pajūgus, un 1892. gadā Badenbādenē stila braukšanas sacensībās izcīnīja savu pirmo zelta medaļu, vadot grāfa von Bismarka pajūgu. Ņemot vērā viņa, kā teorētiķa un praktiķa, augsto prestižu, 1906. gadā Ahenbahu iecēla par ķeizarisko maršalu, lai reorganizētu braukšanas apmācību, kā arī kopējo profesionālo un māksliniecisko ratu, aizjūgu un livreju (paskaidrojums – livreja ir īpaša piegriezuma formastērps, parasti rotāts ar tresēm. To valkā sulaiņi, šveicari u.tml.) stilu. Ahenbahs pilnveidoja savus braukšanas un tiesāšanas stilistiskos principus. Pirms nāca klajā ar savām pamattēzēm, viņš intensīvi mācījās pie angļu braukšanas mācības skolotāja un salīdzināja ungāru, krievu un amerikāņu braukšanas stilus. Viens no viņa mērķiem bija izkopt braukšanas mācību, kas ar aizjūgu un braukšanas stilu zirgiem ratos atvieglotu turpmāko darbu. Tā radās Ahenbaha braukšanas mācība. Kā atzinību par ieguldīto darbu braukšanas sporta labā 1910. gadā ķeizars Wilhelms II iecēla Ahenbahu muižnieka kārtā un ļāva nest Benno fon Ahenbaha vārdu. 1922. gadā klajā nāca pirmais viņa grāmatas „Aizjūgšana un braukšana” izdevums, kas ir nozīmīgs arī mūsu dienās, kā arī Benno fon Ahenbaha izstrādātie armijas noteikumi (vācu val. Heeresdienstvorschrift (HDV)), kas izskaidro braukšanai derīgos noteikumus.
Pirms Pirmā Pasaules kara līdzās zirga pielietojuma, manēžas braukšanas un stila braukšanas pārbaudījumiem, notika arī spēka pārbaudījumi, kuros zirgi tika maksimāli noslogoti. 1908. un 1909. gadā Berliner Herrenfahrer-Klub sarīkoja distances brauciena sacensības no Vīnes uz Berlīni. 1909. gadā no 20 dalībniekiem mērķi sasniedza tikai seši. Uzvarētāja bija 7 gadus veca austrumprūšu izcelsmes pusasiņu ķēve, kura bija iejūgta vieglos četru riteņu ratos. 630 kilometru garajam ceļam viņai vajadzēja 49 stundas un 9 minūtes. Līdz ar automobiļu satiksmes palielināšanos šādi skrējieni bija iespējami tikai apgrūtinātos apstākļos.
Pēc Otrā Pasaules kara galvenokārt notika zirga pielietojuma un manēžas braukšanas sacensības, kas kopumā neguva publisku ievērību. Arī pirmais braukšanas derbijs, kas notika 1950. gadā Hamburgā neko daudz nemainīja. Pirmo reizi pēc tam, kad daudzpusības uzmanības centrā izvirzījās maratona tests uz kļūdām un laiku, sākās pajūgu braukšanas sporta uzplaukums. Un tad, kad trīscīņas jātnieks un staļļmeistars Sers Džons Millers (Sir John Miller) ar savu pajūgu veda Karalieni, un toreizējais FEI Prezidents princis Filips pats uzkāpa uz bukas, FEI atzina pajūgu braukšanas sportu. 1969.gadā pajūgu braukšanas sports gūst oficiālu FEI atzinību un atbalstu, un braukšanu atzina kā pilntiesīgu sasniegumu sporta veidu.
Pajūgu braukšanas sports skaitļos pēc Otrā pasaules kara:
1947
Pajūgu braukšanas sporta lietpratējs un pulkvedis a. D. Max Pape Anglijas, ASV, Francijas, Šveices, Zviedrijas un Holandes olimpiskajām komitejām nosūtīja iesniegumu ar priekšlikumu olimpiskajā programmā iekļaut braukšanu – piemērotības pārbaudījumu četrjūgiem un 200 km garu maratona braucienu. Iesniegums, pamatojoties uz termiņu, tika noraidīts.
1950
Pirmais braukšanas derbijs notika Hamburgā, to organizēja Imme un Herbert Neckelmann, Max Pape un toreizējais 1. Ziemeļvācijas un Flotbekeras jāšanas biedrības priekšsēdētājs Dr. Carl Kober no Taufes. Pārbaudījumi ietvēra vilkšanas pārbaudījumu visiem četriem zirgiem, vienjūgu piemērotības pārbaudījumu diviem zirgiem, divjūgu piemērotības un manēžas braukšanas pārbaudījumu ar visiem četriem zirgiem, četrjūgu piemērotības un manēžas braukšanas pārbaudījumu un 30 km distanču braukšanu, kur 1 km bija soļu gaitas ātruma posms, kā arī 2 km rikšu gaitas ātruma posms. Uzvarēja Hermann Butz ar Holšteinas šķirnes zirgu.
1952
Āhenē notika trīs dienu maratona brauciens, kura kopējais garums bija 160 km. Braucienā bija iekļauti soļu un rikšu gaitas ātruma posmi, kā arī vilkšanas spēju pārbaudījumi. Kopumā šīs sacensības palika Hamburgas braukšanas derbija ēnā, lai gan tām vajadzēja kļūt par vācu pajūgu braukšanas sporta izkopšanas sacensībām.
1954
Pirmo reizi Hamburgas braukšanas derbijā uzvar Franz Lage, un paliek nepārspēts līdz pat 1959. gadam.
1957
Pirmo reizi Āhenē notika Geheimrat Talbota piemiņas balvas izcīņas sacensības. Tās bija daudzpusīgs pārbaudījums, kas sastāvēja no pielietojuma un manēžas braukšanas pārbaudījumiem vienjūgiem, divjūgiem un četrjūgiem. Sacensībās uzvarēja astoņkārtējs Vācijas meistars Walter Sirrenberg, kurš šos panākumus atkārtoja arī 1963., 1965. un 1966. gadā.
1965
Šajā gadā Hamburgas braukšanas derbijā pirmo reizi piedalījās divas ekipāžas no Ungārijas, kas deviņu dalībnieku konkurencē ieguva sesto un devīto vietu. 1966. gadā ungāri ierindojās otrajā un trešajā vietā, 1967. un 1968. gadā braukšanas derbijā uzvarēja Laszlo Kadar un Imre Abonyi.
1966
Vestfāles Jāšanas apvienība Minsterē sarīkoja pajūgu braukšanas sporta svētkus, kuros piedalījās 36 ekipāžas.
1969
Max Pape tālākie mēģinājumi pajūgu braukšanu padarīt par olimpisko disciplīnu neizdevās. Tomēr FEI atzina pajūgu braukšanu par pilntiesīgu sasniegumu sporta veidu un pārņēma rūpes pār to. Britu pulkvedis Mike Ansell izstrādāja daudzpusīga pārbaudījuma noteikumus. Trīs dienu pārbaudījums bija līdzīgs tam, kāds tas ir šodien: pārbaudījums sastāvēja no trīs daļām. Pirmais bija pajūga pārvaldīšanas un manēžas braukšanas pārbaudījums, kurā vērtēja zirgu caurlaidību un saderību. Otrais pārbaudījums sastāvēja no 24 līdz 36 km gara maratona brauciena pa ceļiem un ielām, iekļaujot īpašus soļu un rikšu gaitas ceļu posmus. Trešais pārbaudījums bija šķēršļu braukšana ar 20 šķēršļiem pa 500 – 800 m garu parkūru.
1970
Šveicē notiek pirmās starptautiskās sacensības pēc jaunajiem noteikumiem, kurās atkal uzvarēja ungārs Imre Abonyi.
1971
Budapeštā notiek pirmais Eiročempionāts, kurā piedalījās 16 valstu pārstāvji. Pirmās trīs vietas atkal ieņēma ungāri - Imre Abonyi, Sandor Fülöp un Jozsef Papp. Labākais no Vācijas bija Franz Lage, kurš ierindojās ceturtajā vietā.
1972
Minsterē notiek pirmais Pasaules čempionāts četrjūgiem, kurā piedalījās 17 dalībnieki no septiņām valstīm. Individuālajā vērtējumā uzvarēja šveicietis Auguste Dubey, kurš ir federālais militārās zirgu novietnes pajūgu braukšanas staļļa vadītājs Bernē. Komandu vērtējumā uzvarēja angļi.
1983
Četrjūgu Eiropas meistarsacīkšu ēra „atgrieza dzīvē” arī divjūgus. Kopš tā laika Pasaules meistarsacīkstes divjūgiem un četrjūgiem notiek pamīšus – pāra gados notiek Pasaules Čempionāts četrjūgiem, bet nepāra gados – divjūgiem.
1993
Štutgartē notiek pirmās pajūgu braukšanas sporta sacensības telpās German Masters.
1994
Pirmās starptautiskās pajūgu braukšanas sacensības invalīdiem notika Anglijā. Braucēji un braucējas no Vācijas - Barbara Puhl, Karl-Bernd Käsgen, Bernhard Kähny un Heiner Lehrter komandu vērtējumā ieguva 1. vietu.
1995
Pirmais Eiropas čempionāts četrjūgiem poniju klasē notika Nīderlandē, Bredā. Par Eiropas čempioni kļuva angliete Georgina Frith, viņai sekoja vācieši Tobias Bücker un Abel Unmüssig. Uzvara komandu vērtējumā pienācās Vācijai.
1998
Pirmais Pasaules čempionāts vienjūgiem notika Ebsā, Austrijā. Sacensībās uzvarēja Arja Mikkonen no Somijas. Komandu vērtējumā uzvarēja Zviedrija.
1998
Pirmais Pasaules čempionāts invalīdiem vienjūgu braucējiem notika Volfsburgā. Vācijas komanda Renate Neu, Karl-Bernd Käsgen un Heiner Lehrter ieguva otro vietu. Uzvarētāji bija austrieši, bet trešie palika pārstāvji no ASV.
2001
Pirmās Vācijas Meistarsacīkstes invalīdiem vienjūgu klasē notika Greven-Bockholt. Par Vācijas Meistaru kļuva Werner Borgmann, par vicemeistaru - Bernhard Bücker, bet trešajā vietā ierindojās Bernhard Kähny.
2003
Pirmais Pasaules čempionāts poniju klasē notika Austrijā, Karlstetten.
2004
Pirmo reizi Pasaules čempionātā invalīdiem Edinburgā, Skotijā notiek sacensības divjūgu klasē.
Pasaules čempioni invalīdi
Pasaules čempioni poniju klasēs
Pasaules čempioni četrjūgu klasē
Pasaules čempioni divjūgu klasē
Pasaules čempioni vienjūgu klasē
Raksta atsauce
Der Kutschbock - Das Magazin für alle Fahrsportinteressierten
Dipl.-Ing. agr.
Elke Schulze
Fachjournalistin
Ar autores laipnu atļauju pārtulkoja Anda Pavlovska
Der Kutschbock - Das Magazin für alle Fahrsportinteressierten
Dipl.-Ing. agr.
Elke Schulze
Fachjournalistin
Ar autores laipnu atļauju pārtulkoja Anda Pavlovska
Tiek veidota galerija par pajūgu braukšanas sacensību vēsturi un pajūgu braukšanu Latvijā!
Gaidam Jūsu bildes!
pajugubrauksana@inbox.lv
Gaidam Jūsu bildes!
pajugubrauksana@inbox.lv
Pajūgu braukšana Latvijā 90-tajos gados!
Foto no Ilonas Trukšānes un Pavlovsku ģimenes arhīva.
Zirgu draugu ētiskie pamatprincipi
Pirmais pamatprincips
Tie, kuri nodarbojas ar zirgiem, pārņem tiem uzticēto atbildību par šīm dzīvajām būtnēm.
Otrais pamatprincips
Zirgu uzturēšanai jābūt tādai, kas nodrošinātu to dabiskās vajadzības.
Trešais pamatprincips
Kā fiziskā, tā arī psiholoģiskajai zirga veselībai ir jāpiešķir visaugstākā nozīme, neatkarīgi no tā, kā tie tiek izmantoti.
Ceturtais pamatprincips
Cilvēkam visi zirgi jāciena vienādi, neatkarīgi no tā šķirnes, vecuma un dzimuma, kā arī izmantošanas audzēšanā, brīvā laika vajadzībām vai sportā.
Piektais pamatprincips
Zināšanas par zirga vēsturi, par tā vajadzībām, kā arī zināšanas par saskarsmi ar zirgu ir kultūrvēsturiska vērtība, kas jāsaglabā un jānodod nākamajām paaudzēm.
Sestais pamatprincips
Saskarsmei ar zirgu ir personiska nozīme, īpaši jauniem cilvēkiem. Šī nozīme vienmēr ir jāņem vērā un jāsekmē.
Septītais pamatprincips
Cilvēkam, kurš kopīgi ar zirgu nodarbojas ar sportu, ir jāpanāk zirga uzticība apmācības procesā. Katras apmācības mērķis ir pēc iespējas lielāka harmonija starp zirgu un cilvēku.
Astotais pamatprincips
Zirgu izmantošanā (jāšanā, braukšanā un voltižēšanā) ir jāvadās pēc to dotībām, spējām un gatavības. Zirga spēju ietekmēšana medikamentozi, kā arī netaisnīga cilvēka ietekme uz zirgu ir noraidāma un ir sodāma.
Devītais pamatprincips
Cilvēku atbildība par tam uzticēto zirgu attiecas arī uz zirga mūža beigām. Šai atbildībai vienmēr ir jābūt taisnīgai pret zirgu.
Šos pamatprincipus 1995. gadā izstrādāja un pieņēma Vācu Jāšanas Apvienība Deutsche Reiterliche Vereinigung (FN).
Latviskots pēc http://www.wir-lieben-pferde.de/ materiāliem
Tie, kuri nodarbojas ar zirgiem, pārņem tiem uzticēto atbildību par šīm dzīvajām būtnēm.
Otrais pamatprincips
Zirgu uzturēšanai jābūt tādai, kas nodrošinātu to dabiskās vajadzības.
Trešais pamatprincips
Kā fiziskā, tā arī psiholoģiskajai zirga veselībai ir jāpiešķir visaugstākā nozīme, neatkarīgi no tā, kā tie tiek izmantoti.
Ceturtais pamatprincips
Cilvēkam visi zirgi jāciena vienādi, neatkarīgi no tā šķirnes, vecuma un dzimuma, kā arī izmantošanas audzēšanā, brīvā laika vajadzībām vai sportā.
Piektais pamatprincips
Zināšanas par zirga vēsturi, par tā vajadzībām, kā arī zināšanas par saskarsmi ar zirgu ir kultūrvēsturiska vērtība, kas jāsaglabā un jānodod nākamajām paaudzēm.
Sestais pamatprincips
Saskarsmei ar zirgu ir personiska nozīme, īpaši jauniem cilvēkiem. Šī nozīme vienmēr ir jāņem vērā un jāsekmē.
Septītais pamatprincips
Cilvēkam, kurš kopīgi ar zirgu nodarbojas ar sportu, ir jāpanāk zirga uzticība apmācības procesā. Katras apmācības mērķis ir pēc iespējas lielāka harmonija starp zirgu un cilvēku.
Astotais pamatprincips
Zirgu izmantošanā (jāšanā, braukšanā un voltižēšanā) ir jāvadās pēc to dotībām, spējām un gatavības. Zirga spēju ietekmēšana medikamentozi, kā arī netaisnīga cilvēka ietekme uz zirgu ir noraidāma un ir sodāma.
Devītais pamatprincips
Cilvēku atbildība par tam uzticēto zirgu attiecas arī uz zirga mūža beigām. Šai atbildībai vienmēr ir jābūt taisnīgai pret zirgu.
Šos pamatprincipus 1995. gadā izstrādāja un pieņēma Vācu Jāšanas Apvienība Deutsche Reiterliche Vereinigung (FN).
Latviskots pēc http://www.wir-lieben-pferde.de/ materiāliem
Pajūgu braukšanas sporta pamatlicējs Benno fon Ahenbahs (vācu valodā - Benno von Achenbach)
Braukšanas mācība ir nosaukta tās dibinātāja vārdā. Vēl šodien visās sacensībās Vācijā izmanto vispārpieņemto Ahenbahas braukšanas sistēmu, un tai ir nemainīga nozīmība arī citās valstīs. Benno ir dzimis Vācijā, Diseldorfā 1861.gada 24.jūlijā. Benno bija vienīgais gleznotāja Osvalda Ahenbaha dēls. Viņš ir vācu pajūgu braukšanas mākslas dibinātājs un bija izcils pajūgu braukšanas meistars. Interese par pajūgu braukšanu viņam parādījās jau agri. Ahenbahs pajūgu braukšanu mācījās pie sava braukšanas skolotāja angļa Edvīna Hovleta (Edwin Howlett). Balstoties uz Hovleta pajūgu braukšanas padomiem, viņš kā augstāko mērķi postulēja iespējami zirgus saudzējošu, lietderīgu un drošu braukšanu, pie tam viņš ieviesa braukšanas sistēmu ar daļēji standartizētu izkārtojumu (Ahenbaha tipa groži). Benno moto bija: Palaist un pieņemt. Šodien mēs to pazīstam kā Ahenbaha braukšanas veidu.
1892. gadā viņš saņēma pirmo zelta medaļu par stilistiski pareizu braukšanu. 1906. gadā Vilhelms II iecēla Benno karaliskā maršala godā, kur viņš modernizēti virzīja un pārzināja braukšanas nodarbības, ratus un aizjūgus no amatnieciskā un mākslinieciskā skatu punkta. Šajā laikā viņš trīs reizes, pēdējo reizi 1913.gadā, tika nosūtīts uz Olimpisko šovu Anglijā.
1899.gadā Benno uzrakstīja aizjūgšanas stila pamatprincipus, kurus jāšanas un braukšanas sporta kartelī atzīst kā pieturas punktus.
1922. gadā iznāca paša sarakstītās grāmatas „Aizjūgšana un braukšana” pirmais izdevums, kas nozīmību ir iemantojis arī šodien. Grāmatu ilustrējis pats autors. Mākslinieciskās spējas viņš mantojis no tēva. Grāmatā aprakstītā braukšanas mācība ir iegājusies Vācijas sacensību nolikumos, un to ir pārņēmušas arī vairākas citas valstis. Šodien tā ir Eiropā visvairāk apgūtā un izmantotā pajūgu braukšanas metode, un pajūgu braukšanā tas ir Quasi – Standarts.
1931.gadā Aachener turnīra laikā Benno, publisku ovāciju pavadībā, tika godāts, un teikta goda uzruna par viņa dzīves darbu. Benno mira Berlīnē 75 gadu vecumā 1936.gada 15. oktobrī.
Ahenbaha braukšanas sistēmas septiņas pamattēzes:
1. Grožu sistēmu izkopa Benno fon Ahenbahs. Šāda sistēma padara iespējamu braukšanu ar vairākiem zirgiem vienlaicīgi ar vienu grožu pāri rokās. Bez tam, ņemot vērā to īpašās sprādzēšanas iespējas, iespējams tos regulēt katrreiz atšķirīgiem divjūgu un vairākjūgu zirgiem.
Ahenbaha groži sastāv no kreisās un labās puses grožiem. Kreisās puses grožu roku daļā ir piešūta sprādze, labās puses grožu roku daļā atrodas otra sprādzējuma daļa. Abi ārējie groži ir 4.30 - 4.80 m gari, kuru galos ir sprādzējama trenze vai cits mutes dzelzis.
Ahenbaha grožus, trīs iemelsu pēc, sauc arī par 22 grožiem
1892. gadā viņš saņēma pirmo zelta medaļu par stilistiski pareizu braukšanu. 1906. gadā Vilhelms II iecēla Benno karaliskā maršala godā, kur viņš modernizēti virzīja un pārzināja braukšanas nodarbības, ratus un aizjūgus no amatnieciskā un mākslinieciskā skatu punkta. Šajā laikā viņš trīs reizes, pēdējo reizi 1913.gadā, tika nosūtīts uz Olimpisko šovu Anglijā.
1899.gadā Benno uzrakstīja aizjūgšanas stila pamatprincipus, kurus jāšanas un braukšanas sporta kartelī atzīst kā pieturas punktus.
1922. gadā iznāca paša sarakstītās grāmatas „Aizjūgšana un braukšana” pirmais izdevums, kas nozīmību ir iemantojis arī šodien. Grāmatu ilustrējis pats autors. Mākslinieciskās spējas viņš mantojis no tēva. Grāmatā aprakstītā braukšanas mācība ir iegājusies Vācijas sacensību nolikumos, un to ir pārņēmušas arī vairākas citas valstis. Šodien tā ir Eiropā visvairāk apgūtā un izmantotā pajūgu braukšanas metode, un pajūgu braukšanā tas ir Quasi – Standarts.
1931.gadā Aachener turnīra laikā Benno, publisku ovāciju pavadībā, tika godāts, un teikta goda uzruna par viņa dzīves darbu. Benno mira Berlīnē 75 gadu vecumā 1936.gada 15. oktobrī.
Ahenbaha braukšanas sistēmas septiņas pamattēzes:
- Korektai braukšanai nepieciešams: Ahenbaha groži (1), pātaga un stingra zveņģele ( tātad bez zveņģeļu sistēmas, skatīt zīmējumu (2));
- Četr- un vairāk jūgu braukšana ir balstīta uz pareizas vien- un divjūgu braukšanas;
- Braucējam jebkurā laikā ir jāspēj atbrīvot labā roka, piemēram, lai nobremzētu, izmantotu pātagas turētāju, dotu zīmes ar roku vai sveicinātu;
- Pagriezienos zirgs jāvada ar ārējo pavadu;
- Braucēja rokām jāstāv vertikāli. Pagriezieni jāveic izmantojot tikai roku locītavas;
- Tā kā braucējs sēž labajā pusē, labais un kreisais pagrieziens jāveic principiāli atšķirīgi;
- Viena vai vairāku grožu izslīdēšana ir aizliegta.
1. Grožu sistēmu izkopa Benno fon Ahenbahs. Šāda sistēma padara iespējamu braukšanu ar vairākiem zirgiem vienlaicīgi ar vienu grožu pāri rokās. Bez tam, ņemot vērā to īpašās sprādzēšanas iespējas, iespējams tos regulēt katrreiz atšķirīgiem divjūgu un vairākjūgu zirgiem.
Ahenbaha groži sastāv no kreisās un labās puses grožiem. Kreisās puses grožu roku daļā ir piešūta sprādze, labās puses grožu roku daļā atrodas otra sprādzējuma daļa. Abi ārējie groži ir 4.30 - 4.80 m gari, kuru galos ir sprādzējama trenze vai cits mutes dzelzis.
Ahenbaha grožus, trīs iemelsu pēc, sauc arī par 22 grožiem
- 1922. gadā Ahenbaha mācība tika pieņemt armijas noteikumo.
- Katrā sprādzējuma gabalā ir 11 caurumiņi, tātad 22 kop.
- Bez tam tie sastāv no 22 nosauktām detaļām. Sprādzes daļa, vidusdaļa ar 22 ovāliem caurumiņiem un roku daļa (ārējie groži). Sprādzes daļa un vidusdaļa (iekšējie groži) = 5 daļas x 2 groži =10 daļas, 4 mutes dzelžu sprādzes, 2 grožu krustošanās vietas, 2 krusta sprādzes, 2 grožu savienošanās vietas un visbeidzot roku daļu sprādze un sasprādzējuma vieta = 22 nosauktas detaļas.
Zveņģeļu sistēma divjūgiem (vācu valodā - Spielwaage)
Sagatavots pēc:
http://success-4u-worldwide.com/wellness-pferde-fahren.htm
http://de.wikipedia.org/wiki/Benno_von_Achenbach
www.paulmichl.at/Ursula/Deutsch/Pferde/Fahren_mit_Pferden.htm
www.claudia-kalesse.de/portal.php
Tandēmi
Tandēms ir iejūga veids, kur divus zirgus sajūdz vienu aiz otra. Šis elegantais braukšanas veids prasa īpašu aizjūgu, iejūgšanas prasmes un braukšanas tehniku. Tandēma braukšana bija populāra Karalienes Viktorijas laikā un šobrīd pasaule bauda tā atdzimšanu.
 |  |
