Sagatavošanās maratona posmam
Materiāls sagatavots pēc Erich Oese 1988.gadā izdotās grāmatas „Zweispännig Fahren” (latv. val. Divjūgu braukšana)
Sagatavoja Anda Pavlovska
Maratona braukšana ir izturības pārbaudījums, kas bieži no zirga prasa pilnībā visus spēkus, tādēļ jāuzstāda augstas prasības zirga izturībai, spēkam, manevrēt spējai un izveicībai. Lai to paveiktu, braucēja un zirga treniņiem jāorientējas uz ilglaicīgu treniņa procesu. Atsevišķas maratona daļas uzstāda savas spēka un izturības prasības. Tāpēc treniņi, lai sagatavoties šim pārbaudījuma, ir jābalsta uz izcilas manēžas braukšanas pamatiem, kas jāveido, atbilstoši, daudzpusīgi. Veidojot treniņa plānu, svarīgi ir apdomāt, ka noteiktās prasības, var izmantot arī citus spēka pārbaudījumus, daļēji tiek papildinātas. Piemēram, paildzinot rikšu daļu manēžas braukšanas treniņā, tiek izkopta un attīstīta prasība, kas nepieciešama arī maratona braukšanā.
Zirga kondīcijas sagatavošana
Ja tiek veikts darbs, muskuļi nogurst. Jo ilgāk jūs varēsiet strādāt bez spēku zušanas vai muskuļa darbaspēju zaudēšanas (lokāls nogurums), jo labāk tiks attīstīta izturība. No muskuļu spēku zuduma var izvairīties, ja tiek veikta sistemātiska izturības slodze, kas noved pie noguruma, un tādā veidā tiek uzlabota sirds – asinsvadu sistēma un muskulatūra, kas palīdz izturēt šādu slodzi.
Sagatavošanās izturībai dažādās maratona fāzēs ir atšķirīga. Tā piemēram, izturība soļu gaitā nav viens un tas pats, kas izturība mierīgos vai ātros rikšos.
Katram treniņam jānoslēdzas ar savu slodzes izveidi, kas pēdīgi noved pie organisma sasprindzinājuma tādai slodzei, kas nepieciešama sacensībās. Ceļš pie tā, jebkurā gadījumā, ved caur pamata izturības izveidi. Tas ir rezultāts ilgi noturīgai slodzei pie zemas vai vidējas intensitātes pakāpes (gari ceļa gabali mierīgos rikšos). Uz šāda izturības pamata sistemātiski var veidot specifiskas izturības formas soļu un ātru rikšu gaitās.
Praksē pamata izturības izveide nesagādā problēmas. Jau veicot garus rikšu gaitas atkārtojumus manēžas braukšanas laukumā, tiek panākta vēlamā iedarbība. Vienreiz vai divreiz nedēļā veicot garākus izbraucienus mežā, pļavā vai pa smilšainiem ceļiem, tiek dots jau būtisks ieguldījums pamata izturības izveidē. Metodiski vislabāk izmantot intervāla principu, kad gari rikšu gabali mainās ar īsiem soļu gabaliem. Sākumā ( piemēram, ziemas perioda pauzē) veikt 30 – 40 minūšu garu braucienu: 5 minūtes darba rikšos, 5 minūtes soļos, 6 minūtes darba rikšos, 5 minūtes soļos, 6 minūtes darba rikšos, 4 minūtes soļos, 5 minūtes darba rikšos, 4 minūtes soļos u.tt.
Pakāpeniski rikšu daļas garumu paaugstina, vēlāk soļu daļas ilgumu samazina līdz 3 minūtēm. Pamata izturības treniņu posma beigās, rikšu daļas garumu summai jāsasniedz pusotra garumu summa no sacensībās nepieciešamā, taču vienmēr paturot prātā un ņemot vērā grunts seguma īpatnības, lai „nesabojātu” zirga kājas. Soļu pauzes ir jāpalielina tik ilgas, ka braucējs „uz aci” var noteikt vai zirga elpas un sirds rimts ir mierīgs. Ar pieaugošo zirga izturību šis laika punkts iestāsies ātrāk.
Treniņu apstākļu pietiekamai kontrolei, ja to prot, izmanto arī sirds un elpošanas ritma biežumu. Sirds ritmu mēra pie zirga apakšžokļa ( ar roku) vai pie sirds vietas ķermenī (ar fonendoskopu). Elpošanas ritmu novēro pēc zirga nāšu vai vēdera sienas kustībām. Vispirms ir jānoskaidro, kāds ir zirga pulss miera stāvoklī (stallī), un jāsalīdzina ar rādījumiem pēc treniņa. Šie rādījumi samazinās līdz ar pieaugošo zirga izturības pakāpi. Vislabākā liecība ir nomierināšanās („elpas atvilkšanas”) laika ilgums, kas vairakkārt pēc slodzes ir jāpārbauda. Treniņu laikā iegūtais stāvoklis ļauj samazināt laika ilgumu, kas nepieciešams, lai zirgs atgūtu miera stāvoklim raksturīgās sirds un elpošanas ritma vērtības.
Šīs vērtības visiem zirgiem nav vienādas, jo katrs zirgs ir atšķirīgs. Katram trenerim savi zirgi ir jāpārzina. Blakus šīm metodēm ir arī precīza asins paraugu izmeklēšanas procedūra, kas nosaka asins formelementu (eritrocītu, leikocītu u.c.) stāvokli, daudzumu, skaitu, atjaunošanās ātrumu u.c. parametrus pirms un pēc treniņa. Šo procedūru spēj veikt veterinārārsti ar speciālas aparatūras palīdzību.
Lielu slodzi zirgam sagādā soļu posmi. Lai varētu veikt šo uzdevumu, paredzēti īpaši treniņi. Jāsāk ar to, lai zirgs spētu soļot vienmērīgi uzņemtajā tempā, pie kam tā, lai zirgs būtu atbrīvots (arī attiecībā uz mutes dzelzi). Šajā laikā treniņu posmā gari soļu atkārtojumi jāmaina ar būtiski īsākiem rikšu gaitas atkārtojumiem. Šis vingrinājums jāveic vienu līdz divas reizes nedēļā līdz 3 stundu garumā (viena treniņa ilgums). Sākumā, līdz sasniegta pilnīga zirga atbrīvotība, un zirgs, ar gariem grožiem, spēj palikt aktīvs, mundrs, iet vienmērīgos un mierīgos soļos, var sākt sagatavošanos soļu posma prasībām. Ja sākumā zirgs soļos steidzas, tā soļu amplitūda ir jāpagarina, taču vienmēr jāuzmanās, lai saglabātos zirga atbrīvotība - zirga mugura būtu brīva un izstiepta, un pakaļkājas uz priekšu kustētos vienmērīgi un atbrīvoti. Nogurdiniet zirgu soļos – tas notiek arī tad, kad tiek veikta gaitas maiņa, lai darbā varētu iesaistīt arī citus muskuļus - zirgs jāuzņem soļu gaitā vai mierīgu rikšu gaitā jāatbrīvo. Šim nolūkam noder soļu treniņš pēc intervālu metodes.
Ja soļu amplitūda soļu gaitā „zirga rāmja” ietvaru iespēju robežās ir uzlabojusies, taču vēl nav sasniegts prasītais temps (7 km/h) (=117 m/min), uzmanīgi jāmēģina palielināt soļu frekvence tajā pašā amplitūdā. Taču arī šajā gadījuma zirga atbrīvotībai piešķirama augstākā nozīme.
Par mērķi kondīcijas treniņam uzstādāma 1500 m garš ceļa posms, kas veicams ar ātrumu 116 m/min (=13:00 min), lai izpildītu šādu nosacījumu - 1200 m garš ceļa posms 10:20 minūtēs.
Sacensībās bieži dzirdams kā braucēji soļu posmā ar skaļiem uzmundrinājuma saucieniem mudina zirgus. To sauc par „braukšanas manieri”. Daudz labāk ir tad, ja zirgs ir apmācīts tā, ka braucējs to mudina ar mutes dzelzi (neraustot zirga muti !!!!) un pātagas pieskārieniem, bez nemierīguma rašanās. Pats par sevi saprotams ir tas, ka pret klusām, zirga izcilajām ausīm saprotamām, komandām ar balsi nekas nav iebilstams.
Tehniskā sagatavošanās
Tehniskais treniņš ilgtermiņa sagatavošanās laikā maratona posmam spēlē nozīmīgu lomu:
- pierašana pie visām parādībām apvidū, ieskaitot nelīdzenumu pārvarēšanu un
- šķēršļu treniņu.
Grūtākais tehniskajos treniņos ir pamata izturības attīstīšanas laiks.
Augstākais bauslis šajā darbā ir nekad nepazaudēt mieru. Braucējam bieži sava drošība un nosvērtība ir jāpārnes uz zirgu.
Braucot maratona šķēršļus ar nervoziem un satrauktiem, bieži var zaudēt. Zirgi ar strauju temperamentu pajūgu braukšanas sportam nav piemēroti, ja vien šīs kļūdas arī dažādu uzdevumu laikā nevar izlabot.
Lai pieradinātu bailīgu zirgu pie dažādām apvidus parādībām, jāveic vingrinājumi darba rikšos, apzināti meklējot „bailīgās” vietas, līdz zirgs uz tām vairs nereaģē. Šeit noder padoms – blakus jaunam, bailīgam zirgam aizjūdz pieredzējušu „skolmeistaru”. Šāda rīcība noder sagatavojoties arī pārējām sacensību disciplīnām.
Zirgi jāpieradina pie satiksmes pilsētā un laukos, pie ceļiem kas iet kalnā un lejup no kalna, kā arī pie tā, ka ratiem tiek izmantotas bremzes. Zirgiem mierīgi jāiet jebkurā ūdenī (peļķē, upē, ezerā u.c.), kā arī tikpat mierīgi no tā jāiziet. Zirgu nedrīkst uztraukt ne vējā plīvojošas papīra strēmeles, ne uz auklas izkārta veļa, ne nosegtas ejas, šauri tilti, automašīnu taures un šņācošas lokomotīves.
Ja šie vingrinājumi sagādā grūtības, palīgam satrauktiem zirgi jācenšas mierināt, vēlāk atalgot. Ar pacietību, uzslavām un kārumiem, arī ar braucēja balss palīdzību, un beigu beigās ar pātaga palīdzību, zirgam jārod risinājums – kustība uz priekšu. Tad, kad zirgs to ir paveicis – dodas uz priekšu, risinājuma izpildi – kustību uz priekšu - nedrīkst traucēt, tā vairākkārtīgi jāatalgo ar kārumiem. Pēc tam un arī nākošajā dienā paklausība nostiprinās.
Dažkārt notiek tā, ka zirgs atkārtojumus izpilda sliktāk. Tādā gadījumā tālāk nedrīkst turpināt. Trenerim ir jāgādā par to, lai treniņa beigas zirgam būtu patīkamas, un zirgs pēc treniņa jāved uz stalli. Ir zināma parādība, ka daži zirgi nākamajās dienās labi izpilda tos uzdevumus, kuri iepriekš sagādājuši grūtības.
Vingrinoties braukšanā cauri šķēršļiem, sākumā ilgu laiku tas darāms mierīgos soļos. Tāpat kā šķēršļu braukšanā, arī lauka šķēršļu braukšanā zirgi ir jāapmāca – mierīgi iet caur vārtiem, starp kokiem u.c. , kur tam tiek parādīts ceļš. Tāpēc sākumā vārti un ejas nedrīkst būt pārāk šauri. Lai tiktu saglabāts miers un lai braukšana sekmētos, zirgi ir jāatalgo ar kārumiem, pirms tie tikpat mierīgi turpina iesākto.
Pirms zirgi dažāda veida šķēršļus nespēj veikt mierīgos soļos, nedrīkst pieļaut tempa kāpināšanu. Šāda rīcība zirgus var satraukt, un braucējs, tādējādi, pilnībā nekontrolē savus zirgus. Apstāšanās šķērslī, par ko runāts iepriekš, sekmē paklausību un palīdz samazināt paniku, ja kaut kas „nogājis greizi”.
Nepieredzējušam braucējam viegli var gadīties šķērslī apmaldīties. Jaunam braucamzirgam tā ir tāda pati pieredze kā konkūra zirgam, ja notikusi atteikšanās: dzīvnieka uzticēšanās cilvēkam ir piedzīvojusi šoku. Mūsu – braucēju – gadījumā jārīkojas nekavējoties, jānomierina zirgi, tad palīgam, ja vien tas iespējams, jāatbrīvo rati, un tikai tad jābrauc tālāk. Būtiski braucējam: saglabāt mieru, sameklēt izdevīgāko izbraucienu no šķēršļa, un tikai tad braukt tālāk. Ja zirgi ir pietiekami izturīgi un stipri, tiem var ļaut vienreiz mēģināt vilkt (braukt pāri šķērslim), kamēr izdodas no tā tikt ārā. Nekādā gadījumā nedrīkst izmantot pātagu. Šāda rīcība zirgus padarīs nervozus.
Šādu spēka braukšanu jauniem zirgiem nedrīkst likt veikt vairākās reizes īsā attālumā vienu no otras. Zirgi var kļūt „dusmīgi” un uzvilkti.
Aizturēšanas (iesprūšanas) brīdi spēka braukšanas laikā uzskata to, ja tiek pazaudēta streņģe vai zirgs tai pārkāpj, to, ja nav kārtībā aizjūgs vai rati: ir jāapstājas un jāliek zirgiem mierīgi stāvēt. Pēc tam mierīgā veidā novērš bojājumus, un tikai tad turpina braukt tālāk.
Šķēršļu braukšanas treniņu laikā, kas būtu veicami divas līdz trīs reizes nedēļā citu treniņu ietvaros, zirgiem jāmāca, ka labajā pusē ir sarkanie šķēršļu apzīmējumi, bet kreisajā – baltie. Šim nolūkam ir jāaprīko šķēršļi ar apzīmējumiem. Ja treniņus veic ar divjūgu, zirgiem, bez jau minētajiem nosacījumiem, jāmāca caur vārtiem iet abiem reizē. Tas nozīmē – nepieļaut, ka koku katrs no zirgiem apbrauc pa savu pusi. Daži braucēji savus zirgu māca ar balss komandām – „Pa labi!” vai „Pa kreisi!” – ko agrāk izmantoja darba zirgu apmācībā.
Tad, kad zirgi visa veida šķēršļu spēj veikt mierīgos soļos, un neizrāda nekādas satraukuma pazīmes, šķēršļus var sākt braukt rikšos. Arī tad liela vērtība piešķirama mieram un vienmērībai. Šķēršļos var veikt nejaušas apstāšanās, lai vienmēr uzlabotu zirga paklausību un mazinātu satraukumu, kas rodas līdz ar tempa paaugstināšanu.
Laika gaitā treniņu režīmu paaugstina līdz sacensību prasību līmenim – palielinās šķēršļu grūtības pakāpe, šķēršļu vārti tiek veidoti šaurāki, pagriezieni tiek veikti mazāki un asāki, kā arī apvidū braukšanas prasības tiek noteiktas stingrākas. Palielinot šādu slodzi, tas jādara lēni, sākumā tā, lai zirgs paliktu mierīgs, kad temps tiek palielināts. Līdz ar šiem uzdevumiem zirgam, mācās arī braucējs: proti, palielinās iespējamība iegūt mazāk soda punktu, ko ekipāžā var iegūt, ja tiek izmantota palīdzība no malas, šķēršļi tiek veikti mierīgā tempā, tiek līgani izbraukts caur vārtiem, un šķēršļos palielinās ātrums.
Zirga kondīcijas sagatavošana
Ja tiek veikts darbs, muskuļi nogurst. Jo ilgāk jūs varēsiet strādāt bez spēku zušanas vai muskuļa darbaspēju zaudēšanas (lokāls nogurums), jo labāk tiks attīstīta izturība. No muskuļu spēku zuduma var izvairīties, ja tiek veikta sistemātiska izturības slodze, kas noved pie noguruma, un tādā veidā tiek uzlabota sirds – asinsvadu sistēma un muskulatūra, kas palīdz izturēt šādu slodzi.
Sagatavošanās izturībai dažādās maratona fāzēs ir atšķirīga. Tā piemēram, izturība soļu gaitā nav viens un tas pats, kas izturība mierīgos vai ātros rikšos.
Katram treniņam jānoslēdzas ar savu slodzes izveidi, kas pēdīgi noved pie organisma sasprindzinājuma tādai slodzei, kas nepieciešama sacensībās. Ceļš pie tā, jebkurā gadījumā, ved caur pamata izturības izveidi. Tas ir rezultāts ilgi noturīgai slodzei pie zemas vai vidējas intensitātes pakāpes (gari ceļa gabali mierīgos rikšos). Uz šāda izturības pamata sistemātiski var veidot specifiskas izturības formas soļu un ātru rikšu gaitās.
Praksē pamata izturības izveide nesagādā problēmas. Jau veicot garus rikšu gaitas atkārtojumus manēžas braukšanas laukumā, tiek panākta vēlamā iedarbība. Vienreiz vai divreiz nedēļā veicot garākus izbraucienus mežā, pļavā vai pa smilšainiem ceļiem, tiek dots jau būtisks ieguldījums pamata izturības izveidē. Metodiski vislabāk izmantot intervāla principu, kad gari rikšu gabali mainās ar īsiem soļu gabaliem. Sākumā ( piemēram, ziemas perioda pauzē) veikt 30 – 40 minūšu garu braucienu: 5 minūtes darba rikšos, 5 minūtes soļos, 6 minūtes darba rikšos, 5 minūtes soļos, 6 minūtes darba rikšos, 4 minūtes soļos, 5 minūtes darba rikšos, 4 minūtes soļos u.tt.
Pakāpeniski rikšu daļas garumu paaugstina, vēlāk soļu daļas ilgumu samazina līdz 3 minūtēm. Pamata izturības treniņu posma beigās, rikšu daļas garumu summai jāsasniedz pusotra garumu summa no sacensībās nepieciešamā, taču vienmēr paturot prātā un ņemot vērā grunts seguma īpatnības, lai „nesabojātu” zirga kājas. Soļu pauzes ir jāpalielina tik ilgas, ka braucējs „uz aci” var noteikt vai zirga elpas un sirds rimts ir mierīgs. Ar pieaugošo zirga izturību šis laika punkts iestāsies ātrāk.
Treniņu apstākļu pietiekamai kontrolei, ja to prot, izmanto arī sirds un elpošanas ritma biežumu. Sirds ritmu mēra pie zirga apakšžokļa ( ar roku) vai pie sirds vietas ķermenī (ar fonendoskopu). Elpošanas ritmu novēro pēc zirga nāšu vai vēdera sienas kustībām. Vispirms ir jānoskaidro, kāds ir zirga pulss miera stāvoklī (stallī), un jāsalīdzina ar rādījumiem pēc treniņa. Šie rādījumi samazinās līdz ar pieaugošo zirga izturības pakāpi. Vislabākā liecība ir nomierināšanās („elpas atvilkšanas”) laika ilgums, kas vairakkārt pēc slodzes ir jāpārbauda. Treniņu laikā iegūtais stāvoklis ļauj samazināt laika ilgumu, kas nepieciešams, lai zirgs atgūtu miera stāvoklim raksturīgās sirds un elpošanas ritma vērtības.
Šīs vērtības visiem zirgiem nav vienādas, jo katrs zirgs ir atšķirīgs. Katram trenerim savi zirgi ir jāpārzina. Blakus šīm metodēm ir arī precīza asins paraugu izmeklēšanas procedūra, kas nosaka asins formelementu (eritrocītu, leikocītu u.c.) stāvokli, daudzumu, skaitu, atjaunošanās ātrumu u.c. parametrus pirms un pēc treniņa. Šo procedūru spēj veikt veterinārārsti ar speciālas aparatūras palīdzību.
Lielu slodzi zirgam sagādā soļu posmi. Lai varētu veikt šo uzdevumu, paredzēti īpaši treniņi. Jāsāk ar to, lai zirgs spētu soļot vienmērīgi uzņemtajā tempā, pie kam tā, lai zirgs būtu atbrīvots (arī attiecībā uz mutes dzelzi). Šajā laikā treniņu posmā gari soļu atkārtojumi jāmaina ar būtiski īsākiem rikšu gaitas atkārtojumiem. Šis vingrinājums jāveic vienu līdz divas reizes nedēļā līdz 3 stundu garumā (viena treniņa ilgums). Sākumā, līdz sasniegta pilnīga zirga atbrīvotība, un zirgs, ar gariem grožiem, spēj palikt aktīvs, mundrs, iet vienmērīgos un mierīgos soļos, var sākt sagatavošanos soļu posma prasībām. Ja sākumā zirgs soļos steidzas, tā soļu amplitūda ir jāpagarina, taču vienmēr jāuzmanās, lai saglabātos zirga atbrīvotība - zirga mugura būtu brīva un izstiepta, un pakaļkājas uz priekšu kustētos vienmērīgi un atbrīvoti. Nogurdiniet zirgu soļos – tas notiek arī tad, kad tiek veikta gaitas maiņa, lai darbā varētu iesaistīt arī citus muskuļus - zirgs jāuzņem soļu gaitā vai mierīgu rikšu gaitā jāatbrīvo. Šim nolūkam noder soļu treniņš pēc intervālu metodes.
Ja soļu amplitūda soļu gaitā „zirga rāmja” ietvaru iespēju robežās ir uzlabojusies, taču vēl nav sasniegts prasītais temps (7 km/h) (=117 m/min), uzmanīgi jāmēģina palielināt soļu frekvence tajā pašā amplitūdā. Taču arī šajā gadījuma zirga atbrīvotībai piešķirama augstākā nozīme.
Par mērķi kondīcijas treniņam uzstādāma 1500 m garš ceļa posms, kas veicams ar ātrumu 116 m/min (=13:00 min), lai izpildītu šādu nosacījumu - 1200 m garš ceļa posms 10:20 minūtēs.
Sacensībās bieži dzirdams kā braucēji soļu posmā ar skaļiem uzmundrinājuma saucieniem mudina zirgus. To sauc par „braukšanas manieri”. Daudz labāk ir tad, ja zirgs ir apmācīts tā, ka braucējs to mudina ar mutes dzelzi (neraustot zirga muti !!!!) un pātagas pieskārieniem, bez nemierīguma rašanās. Pats par sevi saprotams ir tas, ka pret klusām, zirga izcilajām ausīm saprotamām, komandām ar balsi nekas nav iebilstams.
Tehniskā sagatavošanās
Tehniskais treniņš ilgtermiņa sagatavošanās laikā maratona posmam spēlē nozīmīgu lomu:
- pierašana pie visām parādībām apvidū, ieskaitot nelīdzenumu pārvarēšanu un
- šķēršļu treniņu.
Grūtākais tehniskajos treniņos ir pamata izturības attīstīšanas laiks.
Augstākais bauslis šajā darbā ir nekad nepazaudēt mieru. Braucējam bieži sava drošība un nosvērtība ir jāpārnes uz zirgu.
Braucot maratona šķēršļus ar nervoziem un satrauktiem, bieži var zaudēt. Zirgi ar strauju temperamentu pajūgu braukšanas sportam nav piemēroti, ja vien šīs kļūdas arī dažādu uzdevumu laikā nevar izlabot.
Lai pieradinātu bailīgu zirgu pie dažādām apvidus parādībām, jāveic vingrinājumi darba rikšos, apzināti meklējot „bailīgās” vietas, līdz zirgs uz tām vairs nereaģē. Šeit noder padoms – blakus jaunam, bailīgam zirgam aizjūdz pieredzējušu „skolmeistaru”. Šāda rīcība noder sagatavojoties arī pārējām sacensību disciplīnām.
Zirgi jāpieradina pie satiksmes pilsētā un laukos, pie ceļiem kas iet kalnā un lejup no kalna, kā arī pie tā, ka ratiem tiek izmantotas bremzes. Zirgiem mierīgi jāiet jebkurā ūdenī (peļķē, upē, ezerā u.c.), kā arī tikpat mierīgi no tā jāiziet. Zirgu nedrīkst uztraukt ne vējā plīvojošas papīra strēmeles, ne uz auklas izkārta veļa, ne nosegtas ejas, šauri tilti, automašīnu taures un šņācošas lokomotīves.
Ja šie vingrinājumi sagādā grūtības, palīgam satrauktiem zirgi jācenšas mierināt, vēlāk atalgot. Ar pacietību, uzslavām un kārumiem, arī ar braucēja balss palīdzību, un beigu beigās ar pātaga palīdzību, zirgam jārod risinājums – kustība uz priekšu. Tad, kad zirgs to ir paveicis – dodas uz priekšu, risinājuma izpildi – kustību uz priekšu - nedrīkst traucēt, tā vairākkārtīgi jāatalgo ar kārumiem. Pēc tam un arī nākošajā dienā paklausība nostiprinās.
Dažkārt notiek tā, ka zirgs atkārtojumus izpilda sliktāk. Tādā gadījumā tālāk nedrīkst turpināt. Trenerim ir jāgādā par to, lai treniņa beigas zirgam būtu patīkamas, un zirgs pēc treniņa jāved uz stalli. Ir zināma parādība, ka daži zirgi nākamajās dienās labi izpilda tos uzdevumus, kuri iepriekš sagādājuši grūtības.
Vingrinoties braukšanā cauri šķēršļiem, sākumā ilgu laiku tas darāms mierīgos soļos. Tāpat kā šķēršļu braukšanā, arī lauka šķēršļu braukšanā zirgi ir jāapmāca – mierīgi iet caur vārtiem, starp kokiem u.c. , kur tam tiek parādīts ceļš. Tāpēc sākumā vārti un ejas nedrīkst būt pārāk šauri. Lai tiktu saglabāts miers un lai braukšana sekmētos, zirgi ir jāatalgo ar kārumiem, pirms tie tikpat mierīgi turpina iesākto.
Pirms zirgi dažāda veida šķēršļus nespēj veikt mierīgos soļos, nedrīkst pieļaut tempa kāpināšanu. Šāda rīcība zirgus var satraukt, un braucējs, tādējādi, pilnībā nekontrolē savus zirgus. Apstāšanās šķērslī, par ko runāts iepriekš, sekmē paklausību un palīdz samazināt paniku, ja kaut kas „nogājis greizi”.
Nepieredzējušam braucējam viegli var gadīties šķērslī apmaldīties. Jaunam braucamzirgam tā ir tāda pati pieredze kā konkūra zirgam, ja notikusi atteikšanās: dzīvnieka uzticēšanās cilvēkam ir piedzīvojusi šoku. Mūsu – braucēju – gadījumā jārīkojas nekavējoties, jānomierina zirgi, tad palīgam, ja vien tas iespējams, jāatbrīvo rati, un tikai tad jābrauc tālāk. Būtiski braucējam: saglabāt mieru, sameklēt izdevīgāko izbraucienu no šķēršļa, un tikai tad braukt tālāk. Ja zirgi ir pietiekami izturīgi un stipri, tiem var ļaut vienreiz mēģināt vilkt (braukt pāri šķērslim), kamēr izdodas no tā tikt ārā. Nekādā gadījumā nedrīkst izmantot pātagu. Šāda rīcība zirgus padarīs nervozus.
Šādu spēka braukšanu jauniem zirgiem nedrīkst likt veikt vairākās reizes īsā attālumā vienu no otras. Zirgi var kļūt „dusmīgi” un uzvilkti.
Aizturēšanas (iesprūšanas) brīdi spēka braukšanas laikā uzskata to, ja tiek pazaudēta streņģe vai zirgs tai pārkāpj, to, ja nav kārtībā aizjūgs vai rati: ir jāapstājas un jāliek zirgiem mierīgi stāvēt. Pēc tam mierīgā veidā novērš bojājumus, un tikai tad turpina braukt tālāk.
Šķēršļu braukšanas treniņu laikā, kas būtu veicami divas līdz trīs reizes nedēļā citu treniņu ietvaros, zirgiem jāmāca, ka labajā pusē ir sarkanie šķēršļu apzīmējumi, bet kreisajā – baltie. Šim nolūkam ir jāaprīko šķēršļi ar apzīmējumiem. Ja treniņus veic ar divjūgu, zirgiem, bez jau minētajiem nosacījumiem, jāmāca caur vārtiem iet abiem reizē. Tas nozīmē – nepieļaut, ka koku katrs no zirgiem apbrauc pa savu pusi. Daži braucēji savus zirgu māca ar balss komandām – „Pa labi!” vai „Pa kreisi!” – ko agrāk izmantoja darba zirgu apmācībā.
Tad, kad zirgi visa veida šķēršļu spēj veikt mierīgos soļos, un neizrāda nekādas satraukuma pazīmes, šķēršļus var sākt braukt rikšos. Arī tad liela vērtība piešķirama mieram un vienmērībai. Šķēršļos var veikt nejaušas apstāšanās, lai vienmēr uzlabotu zirga paklausību un mazinātu satraukumu, kas rodas līdz ar tempa paaugstināšanu.
Laika gaitā treniņu režīmu paaugstina līdz sacensību prasību līmenim – palielinās šķēršļu grūtības pakāpe, šķēršļu vārti tiek veidoti šaurāki, pagriezieni tiek veikti mazāki un asāki, kā arī apvidū braukšanas prasības tiek noteiktas stingrākas. Palielinot šādu slodzi, tas jādara lēni, sākumā tā, lai zirgs paliktu mierīgs, kad temps tiek palielināts. Līdz ar šiem uzdevumiem zirgam, mācās arī braucējs: proti, palielinās iespējamība iegūt mazāk soda punktu, ko ekipāžā var iegūt, ja tiek izmantota palīdzība no malas, šķēršļi tiek veikti mierīgā tempā, tiek līgani izbraukts caur vārtiem, un šķēršļos palielinās ātrums.
