Zirga sagatavošana manēžas braukšanas shēmām
Ilgtermiņa sagatavošanās
Materiāls sagatavots pēc Erich Oese 1988.gadā izdotās grāmatas „Zweispännig Fahren” (latv. val. Divjūgu braukšana)
Sagatavoja Anda Pavlovska
Manēžas braukšana nav pašmērķis (citiem vārdiem sakot – tā nav tāpat vien izdomāta). Tā ir labas braukšanas pamats, tieši tāpat kā manēžas jāšana kalpo tam, lai jājamzirga sniegumu uzlabotu jebkurā no disciplīnām. Ņemot vērā iepriekš teikto, manēžas braukšanas apmācība jāsāk agri, proti, tad, kad zirgu sāk radināt pie darba vispār, un jāizmanto kā treniņu sastāvdaļa tik ilgi, cik zirgs cilvēkam kalpo. Manēžas braukšanas pārbaudījumi kalpo kā pierādījums tam, kādā līmenī zirgs apmācīts.
Labs braucamzirgs ir jāapmāca arī seglos. Nacionālo un starptautisko sacensību braukšanas pārbaudījumos braucamzirgi ir apmācīti līdz M (3.grupas) līmenim iejādē, vai vismaz atsevišķu M līmeņa uzdevumu izpildē. Šie zirgi ir pietiekami attīstīti, lai spētu uzturēt un izpildīt gaitas un tempu, kā to prasa manēžas jāšanas pārbaudījumi. Šī līmeņa zirgi ir apmācīti iet ar pareizu nostādni un ieliekumu, piemēram, stūros, voltos, līkumos, izliektā līnijā u.c. Jātam (seglos apmācītam) braucamzirgam pātago izmanto vietā, kurā darbojas jātnieka kāja, tātad tūlīt aiz sedulkas, un pātagas galu novieto tur uz dažām sekundēm tā strādājot ar pātagu nevis uz priekšu, bet sānos. Šāda darbība ir īpaši svarīga tad, kad zirgi pagriezienos ir jānotur pie dīseles (braucot ar divjūgu), jo pagriezienos tie sašķiebjas un līkumu iziet šķībi (ar izgāztu plecu).
Jauna zirga apmācībā liela nozīme ir trenera balsij. Tas paliek kā pamats arī turpmāk, kad arī zirga aizmugurē paliek arvien drošāk, nekā zirgiem, kuriem apmācības sākumā izmanot balss apvienota ar grožu un pātagas palīdzību. Braucamzirgiem tas ir īpaši nepieciešams tad, kad viena pajūga zirgi ir jāuzrunā atsevišķi (tas atteicas arī uz vienjūgiem, protams). Zirgiem ir jāiemāca reaģēt uz to vārdiem (iesaukām, saīsinājumiem u.c. uzsaukumiem), kā arī jāiemāca reaģēt uz balss palīdzības un vārda apvienojumu, piemēram, „Rando! Ejam!”. Zirgs šo īpaši labi iemācās tad, kad tas tiek nodarbināts kordā vai vienjūgā, un kad šo pieejamu konsekventi arī izmanto.
Divjūgu un četrjūgu zirgiem manēžas apmācība ļoti noderīga ir kā seglos, tā arī vienjūgā.
Visas manēžas shēmas braukšana vai atsevišķu tās daļu braukšana treniņos ir nepareiza. Nemainīgi uzdevumi zirgam iemāca novērsties no braucēja un tā palīdzības (komandām). Nepieciešamos elementus (uzdevumus) tādēļ nedrīkst prasīt biežāk par divām reizēm vienā un tajā pašā secībā vai vienā un tajā pašā braukšanas laukuma vietā.
Zirgus, kurus gatavo braukšanas sacensībām, nedrīkst katru dienu trenēt braukšanas laukumā. Veicot šādus treniņus, zirga gaita un vēlme iet uz priekšu tiek nomākta. Vienmērību manēžas braukšanā var panākt ar dažādību – braukšana uz mežu, braukšana caur šķēršļiem u.c. Nedēļas treniņu ciklā vajadzētu paredzēt divas manēžas braukšanas treniņu reizes, ja treniņus paredz reizi dienā, taču, ja treniņ paredzēti divas reizes dienā – ne vairāk kā četras reizes. Nedēļas treniņu plāna priekšlikums 1.tabulā.
Ilgtermiņa sagatavošanās
Materiāls sagatavots pēc Erich Oese 1988.gadā izdotās grāmatas „Zweispännig Fahren” (latv. val. Divjūgu braukšana)
Sagatavoja Anda Pavlovska
Manēžas braukšana nav pašmērķis (citiem vārdiem sakot – tā nav tāpat vien izdomāta). Tā ir labas braukšanas pamats, tieši tāpat kā manēžas jāšana kalpo tam, lai jājamzirga sniegumu uzlabotu jebkurā no disciplīnām. Ņemot vērā iepriekš teikto, manēžas braukšanas apmācība jāsāk agri, proti, tad, kad zirgu sāk radināt pie darba vispār, un jāizmanto kā treniņu sastāvdaļa tik ilgi, cik zirgs cilvēkam kalpo. Manēžas braukšanas pārbaudījumi kalpo kā pierādījums tam, kādā līmenī zirgs apmācīts.
Labs braucamzirgs ir jāapmāca arī seglos. Nacionālo un starptautisko sacensību braukšanas pārbaudījumos braucamzirgi ir apmācīti līdz M (3.grupas) līmenim iejādē, vai vismaz atsevišķu M līmeņa uzdevumu izpildē. Šie zirgi ir pietiekami attīstīti, lai spētu uzturēt un izpildīt gaitas un tempu, kā to prasa manēžas jāšanas pārbaudījumi. Šī līmeņa zirgi ir apmācīti iet ar pareizu nostādni un ieliekumu, piemēram, stūros, voltos, līkumos, izliektā līnijā u.c. Jātam (seglos apmācītam) braucamzirgam pātago izmanto vietā, kurā darbojas jātnieka kāja, tātad tūlīt aiz sedulkas, un pātagas galu novieto tur uz dažām sekundēm tā strādājot ar pātagu nevis uz priekšu, bet sānos. Šāda darbība ir īpaši svarīga tad, kad zirgi pagriezienos ir jānotur pie dīseles (braucot ar divjūgu), jo pagriezienos tie sašķiebjas un līkumu iziet šķībi (ar izgāztu plecu).
Jauna zirga apmācībā liela nozīme ir trenera balsij. Tas paliek kā pamats arī turpmāk, kad arī zirga aizmugurē paliek arvien drošāk, nekā zirgiem, kuriem apmācības sākumā izmanot balss apvienota ar grožu un pātagas palīdzību. Braucamzirgiem tas ir īpaši nepieciešams tad, kad viena pajūga zirgi ir jāuzrunā atsevišķi (tas atteicas arī uz vienjūgiem, protams). Zirgiem ir jāiemāca reaģēt uz to vārdiem (iesaukām, saīsinājumiem u.c. uzsaukumiem), kā arī jāiemāca reaģēt uz balss palīdzības un vārda apvienojumu, piemēram, „Rando! Ejam!”. Zirgs šo īpaši labi iemācās tad, kad tas tiek nodarbināts kordā vai vienjūgā, un kad šo pieejamu konsekventi arī izmanto.
Divjūgu un četrjūgu zirgiem manēžas apmācība ļoti noderīga ir kā seglos, tā arī vienjūgā.
Visas manēžas shēmas braukšana vai atsevišķu tās daļu braukšana treniņos ir nepareiza. Nemainīgi uzdevumi zirgam iemāca novērsties no braucēja un tā palīdzības (komandām). Nepieciešamos elementus (uzdevumus) tādēļ nedrīkst prasīt biežāk par divām reizēm vienā un tajā pašā secībā vai vienā un tajā pašā braukšanas laukuma vietā.
Zirgus, kurus gatavo braukšanas sacensībām, nedrīkst katru dienu trenēt braukšanas laukumā. Veicot šādus treniņus, zirga gaita un vēlme iet uz priekšu tiek nomākta. Vienmērību manēžas braukšanā var panākt ar dažādību – braukšana uz mežu, braukšana caur šķēršļiem u.c. Nedēļas treniņu ciklā vajadzētu paredzēt divas manēžas braukšanas treniņu reizes, ja treniņus paredz reizi dienā, taču, ja treniņ paredzēti divas reizes dienā – ne vairāk kā četras reizes. Nedēļas treniņu plāna priekšlikums 1.tabulā.
Jebkurā gadījumā intensīvā treniņu darbā, atkarībā no zirga noguruma pakāpes, lai nomierinātu zirga nervu sistēmu, iesaka pastaigas aplokā. Šis princips ievērojams arī divas vai trīs dienas pēc sacensībām.
Braucamzirga nostādni un ieliekumu līkumos un visās izliektajās līnijās „prasa” tieši tāpat kā jājamzirgam. Šeit darbojas pamatprincips – ārējā pavada (groži) nosaka pagrieziena (līkuma, volta u.t.t.) lielumu, bet iekšējā pavada (groži) nostādni. Ieliektajās līnijās braucējs pajūgu vada ar ārējās pavadas (grožu) padošanu un uzņemšanu. Braucot ar divjūgu, līkums jāizbrauc tā, lai abas zirgu galvas būtu vienmērīgi ieliektas un nostādītas vienādi. Lai tas izdotos, ar pareizi piesprādzētiem grožiem, abi zirgi vienlaicīgi un vienmērīgi nedaudz jāpievelk (jānorāda komanda). Bieži iekšējais zirgs iepaliek. Šādā situācijā, treniņos, iekšējais zirgs ir maigi jāpaskubina ar pātagas vai balss palīdzību (saucot vārdā).
Vienmērīgs abu pajūga zirgu (arī atsevišķā vienjūga zirga) darbs ir nozīmīgs tiesnešu vērtēšanas kritērijs, un prasība braucējam.
Manēžas braukšanas uzdevumos (elementos) iekļautas vairākas Hufschlagfiguren („pakavu dipoņas” figūras), kas izpildāmas dažādās manēžas vietās. Jābrauc pa eksaktām līnijām (stūriem, voltiem, pusvoltiem, apļiem, astotniekiem, „čūsku” līnijām (serpentīniem). Tiesneši augstu vērtē figūru braukšanas precizitāti, tādējādi pareiza izpilde nodrošina svarīgos „pozitīvos punktus”. Pie tam braucējiem nepieciešams acumēra treniņš, jo nepieciešamo figūru izmēru neievērošana tiek vērtēta negatīvi – tāpat kā formas pārkāpums. Labs palīglīdzeklis braucējiem ir figūru atzīmēšana manēžā – padarīt tās redzamas. Tas veicams ar grābekli, zāģu skaidām, skujām, krītu vai gaišas krāsas smiltīm. Volti, astotnieki un apļi ir jāizbrauc apaļi. Lai uzzīmētu apaļās līnijas izmanto „dārza apli” – atzīmē viduspunktu un atbilstoša garuma auklu nostiprina pie grābekļa, tad veido figūras. Ja jāizbrauc „čūsku” līnijas (serpentīni) būtu jāatzīmē vismaz tie punkti, kuri jāskar, lai figūra būtu precīza.
Liela nozīme ir tam, vai pajūgs spēj braukt taisni pa viduslīniju, it sevišķi manēžas braukšanas sacensībās. Nereti atzīme par iebraukšanu manēžā iespaido visa snieguma vērtējumu. Šķietami vieglais uzdevums no braucēja prasa pamatīgu sagatavošanos.
Manēžā ar divjūgu jāiebrauc tā, lai zirgi būtu nostādīti taisni pretī ieejai, un tā, lai dīsele būtu tieši uz viduslīnijas. Vienjūgiem – zirga galva uz viduslīnijas. Tikai retumis izdodas šo uzdevumu veikt korekti.
Figūru izpildes vietas manēžā vienmēr jāmaina, tās jāveic mierīgos darba rikšos. Apļos vai lielos voltos (20 m diametrā) tempu var palielināt līdz vidējiem rikšiem.
Kustību spara („švunkas”) attīstība un saglabāšana ritmiski un atbrīvoti ejošam zirgam ir viens no svarīgākajiem manēžas treniņiem. Tāpēc jāpiemēro arī „vingrinājumi sakopotos rikšos ” ar uzņemšanu atpakaļ, lai nepazustu kustību spars. Šādās reprīzēs (atkārtojumos) nozīmīgs ir ilgums. Samērā bieži braucamas pārejas no darba uz sakopotiem rikšiem, kuru laikā zirgi tiek skubināti ar pretī turošu roku un pātagu, kas rosina zirgam spert īsākus soļus.
Braucot figūras (astotniekus, „čūsku” līnijas ) sakopotos rikšos soļu aktivitāte un spars ir jāsaglabā. Ja soļu aktivitāte un spars noplok, braucējs, tieši tāpat kā jātnieks, iziet uz taisnās līnijas un, pirmkārt, atjauno kustību sparu. Šādi jārīkojas arī tad, kad kustību spars zaudēts braucot voltos, astotniekos vai citās figūrās.
Cita problēma ir pārejas, kas jāveic maigi un plūstoši. Piemēram, pa diagonāli jāveic paplašinātie rikši, braucamzirgi nevar parādīt tādu soļu garumu kādu varētu parādīt jājamzirgi. Arvien vairāk jācenšas palielināt paplašināto soļu skaitu un iesākumā augstāko rikšu izpausmi sasniedzot vienu līdz divu pajūga garumā (viens pajūga garums ~4 - 5 m, tātad paplašināto rikšu elementa maksimums pa diagonāli būtu ~ 10 m) līdz pārejas maiņas vietas. Svarīgi saglabāt nemainīgumu līdz pārejas maiņas vietai.
Elementā apstāšanās zirgam mierīgi jāstāv uz visām četrām kājām. Prasītais apstāšanās laiks nav ļoti garš. Apstāšanos veic vienā un tajā pašā manēžas vietā, un dažkārt pēc apstāšanās seko atkāpināšana, bieži zirgi stāv nemierīgi un grib atkāpties. No tā var izvairīties, pirmkārt, ja apstāšanos veic dažādās manēžas vietās un katru reizi ar citādu ilgumu (līdz pat 5 minūtēm), un, otrkārt, apstāšanos uz viduslīnijas biežāk veikt bez atkāpināšanas. Uzdevumi jāveic atšķirīgi, zirgam jāliek veikt jauni uzdevumi, lai nostiprinātu zirga paklausību braucēja palīglīdzekļiem. Tā var izvairīties no tā, ka zirgs novēršas.
Bez mierīgas stāvēšanas, nepieciešama stāvēšana „kā noslēgtā taisnstūrī” – priekškājas un pakaļkājas stāv viena pie otras, pakaļkājas nav izstieptas. Šo zirgam var iemācīt īsā laikā, ja katru reizi, kad veic apstāšanos palīgs ar steku nedaudz pieskaras pakaļkājām tā, lai zirgs nostātos ar kājām vienu pie otras.
Daudziem braucējiem grūtības sagādā pajūga atkāpināšana. Kritēriji pareizai atkāpināšanai - kāju pāriem pa diagonāli vienmērīgi jāatkāpjas, atkāpināšana jāveic vienmērīgi, bez pārtraukuma un pretošanās, zirgam jāpaliek „uz mutes dzelža”. Eksakta braukšana taisni pa viduslīniju ir pirmais nosacījums, lai atkāpināšana izdotos, taču jāatceras, ka šis vingrinājums, tāpat kā citi vingrinājumi, jāveic ne tikai uz viduslīnijas, bet arī citās manēžas vietās. Apmācot divjūga zirgus atkāpties, šis vingrinājums iesākumā katram zirgam jāveic seglos, garajos grožos vai vienjūgā, lietojot komandu „Atpakaļ!” un apvienojot to ar grožu uzņemšanu atpakaļ. Jā šādas iespējas nepastāv, palīdzēt var palīgs, kurš pakaļējo ratu riteni pagriež atpakaļ, lai zirgam iesākumā aiztaupītu ratu stumšanu atpakaļ. Pamazām palīdzība jāpārtrauc.
Atkāpināšanas vingrinājums nav veicams uz dziļa pamata, jo tas rosinās pretošanos, kas apmācības sākumā nav pieļaujama.
Atkāpināšanu beidz ar grožu padošanu, kas norāda, ka jāturpina kustība uz priekšu. Kustība visādā ziņā jāuzsāk ar „pretī turošu roku” (ne velkošu vai raujošu!!!). Jaunas grūtības dažkārt parādās tad, kad atkāpināšana jāmāca divjūgam. Proti, zirgi atpakaļ kāpjas nevienmērīgi, rodas bīstamība, ja dīsele izkustēsies no vietas un traucēs ratiem iet taisni atpakaļ. Vienmērīgu atkāpināšu māca lēnam un pacietīgi, soli pa solim. Tādēļ atkāpināšanas attālums ir jāmaina, lai zirgam neveidojas pieradums.
Divjūgam nevienmērīgas atkāpšanās koriģēšana ir grūts uzdevums. Ir vienalga vai viens no zirgiem atkāpjas par ātru vai otrs par lēnu – vispirms tie jāņem garajos grožos vai jājūdz vienjūgā pirms piemēro atkāpināšanās vingrinājumu divjūgā.
Pie virknes no uzdevumiem pieder arī braukšana darba rikšos pēc apstāšanās. Šeit īpaši svarīgi ir pilnīgi vienmērīga un vienlaicīga uzsākšana – pie kam abu zirgu pirmajam solim jābūt veiktam rikšos (tas pats princips attiecināms arī uz vienjūga zirgu). Tādēļ šis uzdevums treniņos ir ļoti svarīgs un sarežģīts. Ar noteikumu, ka zirgi ir apmācīti (kordā, dubultkordā un vienjūgā) komandai - no apstāšanās uzsākt kustību rikšos. Jāveic vingrinājums, kurā zirgu aicina rikšot uz priekšu ar padotiem grožiem, un momentā, kad sakas vai krūšu siksna „pienākt klāt” un streņģes nospriegojas, kopā ar komandu „Rikši!” sākt virzību uz priekšu. Rokām, kuras vispirms pēc pirmās padošanas paliek mierīgas un „piekļaujas” zirgam, ir skaidra nozīme mutes dzelža uzņemšanā, komanda tiek dota vēlreiz, lai sāktu rikšot.
Ir manēžas braukšanas uzdevumi, kuros nepieciešami lēkši. Zirgiem jāmācās pēc iespējas vienmērīgā lēkšot. Īsa abu grožu uzņemšana un skaidra (labi saprotama) iekšējo grožu (pavadas) padošana, iesākumā apvienojot to ar balss komandu „Lēkši!” liek zirgam saprast, ko no viņa sagaida, īpaši tad, ja pāreja uz lēkšiem ir iemācīta kordā. Šī uzdevuma veikšanā, iesākumā, braucējam ir jāmēģina – nepieciešamības gadījumā pēc palīdzības ar pātagu – „celt” zirgu lēkšos no darba vai vidējiem rikšiem, un novērst to, ka zirgi lēkšos „triecas uz priekšu”. Tas zirgus padarīs tikai nervozus.
Nobeigumā vēlreiz jānorāda, ka braucēja māksla manēžas braukšanā, nepamatojas uz palīdzības (palīglīdzekļu) atkārtošanu vienam nolūkam vienā veidā. Šī eksaktā palīdzības reproducēšana atvieglo zirgam iemācīties pareizi reaģēt.
Ir zināma tāda pieredze, ka zirgi sacensību manēžā, bez pātagas lietojuma, vienmēr iet gurdeni, lai gan treniņos izkopta laba kustība uz priekšu. Lai no tā izvairītos, zirgam jārada tāda pieredze, ka katrā manēžā pātaga ir jārespektē. Tas vislabāk izdarāms tad, ja treniņos nebrauc vienā un tajā pašā manēžā. Tas īstenojams tikai tad, ja blakus ir citi manēžas braukšanas laukumi vai vietas, kur to darīt. Pozitīvu rezultātu var dot arī esošā laukuma pārvietošana, taču tas kopumā atkarīgs no tā, cik lielā mērā manēžas braukšanas pārbaudījumu ietekmē ārējie nosacījumi.
Braucamzirga nostādni un ieliekumu līkumos un visās izliektajās līnijās „prasa” tieši tāpat kā jājamzirgam. Šeit darbojas pamatprincips – ārējā pavada (groži) nosaka pagrieziena (līkuma, volta u.t.t.) lielumu, bet iekšējā pavada (groži) nostādni. Ieliektajās līnijās braucējs pajūgu vada ar ārējās pavadas (grožu) padošanu un uzņemšanu. Braucot ar divjūgu, līkums jāizbrauc tā, lai abas zirgu galvas būtu vienmērīgi ieliektas un nostādītas vienādi. Lai tas izdotos, ar pareizi piesprādzētiem grožiem, abi zirgi vienlaicīgi un vienmērīgi nedaudz jāpievelk (jānorāda komanda). Bieži iekšējais zirgs iepaliek. Šādā situācijā, treniņos, iekšējais zirgs ir maigi jāpaskubina ar pātagas vai balss palīdzību (saucot vārdā).
Vienmērīgs abu pajūga zirgu (arī atsevišķā vienjūga zirga) darbs ir nozīmīgs tiesnešu vērtēšanas kritērijs, un prasība braucējam.
Manēžas braukšanas uzdevumos (elementos) iekļautas vairākas Hufschlagfiguren („pakavu dipoņas” figūras), kas izpildāmas dažādās manēžas vietās. Jābrauc pa eksaktām līnijām (stūriem, voltiem, pusvoltiem, apļiem, astotniekiem, „čūsku” līnijām (serpentīniem). Tiesneši augstu vērtē figūru braukšanas precizitāti, tādējādi pareiza izpilde nodrošina svarīgos „pozitīvos punktus”. Pie tam braucējiem nepieciešams acumēra treniņš, jo nepieciešamo figūru izmēru neievērošana tiek vērtēta negatīvi – tāpat kā formas pārkāpums. Labs palīglīdzeklis braucējiem ir figūru atzīmēšana manēžā – padarīt tās redzamas. Tas veicams ar grābekli, zāģu skaidām, skujām, krītu vai gaišas krāsas smiltīm. Volti, astotnieki un apļi ir jāizbrauc apaļi. Lai uzzīmētu apaļās līnijas izmanto „dārza apli” – atzīmē viduspunktu un atbilstoša garuma auklu nostiprina pie grābekļa, tad veido figūras. Ja jāizbrauc „čūsku” līnijas (serpentīni) būtu jāatzīmē vismaz tie punkti, kuri jāskar, lai figūra būtu precīza.
Liela nozīme ir tam, vai pajūgs spēj braukt taisni pa viduslīniju, it sevišķi manēžas braukšanas sacensībās. Nereti atzīme par iebraukšanu manēžā iespaido visa snieguma vērtējumu. Šķietami vieglais uzdevums no braucēja prasa pamatīgu sagatavošanos.
Manēžā ar divjūgu jāiebrauc tā, lai zirgi būtu nostādīti taisni pretī ieejai, un tā, lai dīsele būtu tieši uz viduslīnijas. Vienjūgiem – zirga galva uz viduslīnijas. Tikai retumis izdodas šo uzdevumu veikt korekti.
Figūru izpildes vietas manēžā vienmēr jāmaina, tās jāveic mierīgos darba rikšos. Apļos vai lielos voltos (20 m diametrā) tempu var palielināt līdz vidējiem rikšiem.
Kustību spara („švunkas”) attīstība un saglabāšana ritmiski un atbrīvoti ejošam zirgam ir viens no svarīgākajiem manēžas treniņiem. Tāpēc jāpiemēro arī „vingrinājumi sakopotos rikšos ” ar uzņemšanu atpakaļ, lai nepazustu kustību spars. Šādās reprīzēs (atkārtojumos) nozīmīgs ir ilgums. Samērā bieži braucamas pārejas no darba uz sakopotiem rikšiem, kuru laikā zirgi tiek skubināti ar pretī turošu roku un pātagu, kas rosina zirgam spert īsākus soļus.
Braucot figūras (astotniekus, „čūsku” līnijas ) sakopotos rikšos soļu aktivitāte un spars ir jāsaglabā. Ja soļu aktivitāte un spars noplok, braucējs, tieši tāpat kā jātnieks, iziet uz taisnās līnijas un, pirmkārt, atjauno kustību sparu. Šādi jārīkojas arī tad, kad kustību spars zaudēts braucot voltos, astotniekos vai citās figūrās.
Cita problēma ir pārejas, kas jāveic maigi un plūstoši. Piemēram, pa diagonāli jāveic paplašinātie rikši, braucamzirgi nevar parādīt tādu soļu garumu kādu varētu parādīt jājamzirgi. Arvien vairāk jācenšas palielināt paplašināto soļu skaitu un iesākumā augstāko rikšu izpausmi sasniedzot vienu līdz divu pajūga garumā (viens pajūga garums ~4 - 5 m, tātad paplašināto rikšu elementa maksimums pa diagonāli būtu ~ 10 m) līdz pārejas maiņas vietas. Svarīgi saglabāt nemainīgumu līdz pārejas maiņas vietai.
Elementā apstāšanās zirgam mierīgi jāstāv uz visām četrām kājām. Prasītais apstāšanās laiks nav ļoti garš. Apstāšanos veic vienā un tajā pašā manēžas vietā, un dažkārt pēc apstāšanās seko atkāpināšana, bieži zirgi stāv nemierīgi un grib atkāpties. No tā var izvairīties, pirmkārt, ja apstāšanos veic dažādās manēžas vietās un katru reizi ar citādu ilgumu (līdz pat 5 minūtēm), un, otrkārt, apstāšanos uz viduslīnijas biežāk veikt bez atkāpināšanas. Uzdevumi jāveic atšķirīgi, zirgam jāliek veikt jauni uzdevumi, lai nostiprinātu zirga paklausību braucēja palīglīdzekļiem. Tā var izvairīties no tā, ka zirgs novēršas.
Bez mierīgas stāvēšanas, nepieciešama stāvēšana „kā noslēgtā taisnstūrī” – priekškājas un pakaļkājas stāv viena pie otras, pakaļkājas nav izstieptas. Šo zirgam var iemācīt īsā laikā, ja katru reizi, kad veic apstāšanos palīgs ar steku nedaudz pieskaras pakaļkājām tā, lai zirgs nostātos ar kājām vienu pie otras.
Daudziem braucējiem grūtības sagādā pajūga atkāpināšana. Kritēriji pareizai atkāpināšanai - kāju pāriem pa diagonāli vienmērīgi jāatkāpjas, atkāpināšana jāveic vienmērīgi, bez pārtraukuma un pretošanās, zirgam jāpaliek „uz mutes dzelža”. Eksakta braukšana taisni pa viduslīniju ir pirmais nosacījums, lai atkāpināšana izdotos, taču jāatceras, ka šis vingrinājums, tāpat kā citi vingrinājumi, jāveic ne tikai uz viduslīnijas, bet arī citās manēžas vietās. Apmācot divjūga zirgus atkāpties, šis vingrinājums iesākumā katram zirgam jāveic seglos, garajos grožos vai vienjūgā, lietojot komandu „Atpakaļ!” un apvienojot to ar grožu uzņemšanu atpakaļ. Jā šādas iespējas nepastāv, palīdzēt var palīgs, kurš pakaļējo ratu riteni pagriež atpakaļ, lai zirgam iesākumā aiztaupītu ratu stumšanu atpakaļ. Pamazām palīdzība jāpārtrauc.
Atkāpināšanas vingrinājums nav veicams uz dziļa pamata, jo tas rosinās pretošanos, kas apmācības sākumā nav pieļaujama.
Atkāpināšanu beidz ar grožu padošanu, kas norāda, ka jāturpina kustība uz priekšu. Kustība visādā ziņā jāuzsāk ar „pretī turošu roku” (ne velkošu vai raujošu!!!). Jaunas grūtības dažkārt parādās tad, kad atkāpināšana jāmāca divjūgam. Proti, zirgi atpakaļ kāpjas nevienmērīgi, rodas bīstamība, ja dīsele izkustēsies no vietas un traucēs ratiem iet taisni atpakaļ. Vienmērīgu atkāpināšu māca lēnam un pacietīgi, soli pa solim. Tādēļ atkāpināšanas attālums ir jāmaina, lai zirgam neveidojas pieradums.
Divjūgam nevienmērīgas atkāpšanās koriģēšana ir grūts uzdevums. Ir vienalga vai viens no zirgiem atkāpjas par ātru vai otrs par lēnu – vispirms tie jāņem garajos grožos vai jājūdz vienjūgā pirms piemēro atkāpināšanās vingrinājumu divjūgā.
Pie virknes no uzdevumiem pieder arī braukšana darba rikšos pēc apstāšanās. Šeit īpaši svarīgi ir pilnīgi vienmērīga un vienlaicīga uzsākšana – pie kam abu zirgu pirmajam solim jābūt veiktam rikšos (tas pats princips attiecināms arī uz vienjūga zirgu). Tādēļ šis uzdevums treniņos ir ļoti svarīgs un sarežģīts. Ar noteikumu, ka zirgi ir apmācīti (kordā, dubultkordā un vienjūgā) komandai - no apstāšanās uzsākt kustību rikšos. Jāveic vingrinājums, kurā zirgu aicina rikšot uz priekšu ar padotiem grožiem, un momentā, kad sakas vai krūšu siksna „pienākt klāt” un streņģes nospriegojas, kopā ar komandu „Rikši!” sākt virzību uz priekšu. Rokām, kuras vispirms pēc pirmās padošanas paliek mierīgas un „piekļaujas” zirgam, ir skaidra nozīme mutes dzelža uzņemšanā, komanda tiek dota vēlreiz, lai sāktu rikšot.
Ir manēžas braukšanas uzdevumi, kuros nepieciešami lēkši. Zirgiem jāmācās pēc iespējas vienmērīgā lēkšot. Īsa abu grožu uzņemšana un skaidra (labi saprotama) iekšējo grožu (pavadas) padošana, iesākumā apvienojot to ar balss komandu „Lēkši!” liek zirgam saprast, ko no viņa sagaida, īpaši tad, ja pāreja uz lēkšiem ir iemācīta kordā. Šī uzdevuma veikšanā, iesākumā, braucējam ir jāmēģina – nepieciešamības gadījumā pēc palīdzības ar pātagu – „celt” zirgu lēkšos no darba vai vidējiem rikšiem, un novērst to, ka zirgi lēkšos „triecas uz priekšu”. Tas zirgus padarīs tikai nervozus.
Nobeigumā vēlreiz jānorāda, ka braucēja māksla manēžas braukšanā, nepamatojas uz palīdzības (palīglīdzekļu) atkārtošanu vienam nolūkam vienā veidā. Šī eksaktā palīdzības reproducēšana atvieglo zirgam iemācīties pareizi reaģēt.
Ir zināma tāda pieredze, ka zirgi sacensību manēžā, bez pātagas lietojuma, vienmēr iet gurdeni, lai gan treniņos izkopta laba kustība uz priekšu. Lai no tā izvairītos, zirgam jārada tāda pieredze, ka katrā manēžā pātaga ir jārespektē. Tas vislabāk izdarāms tad, ja treniņos nebrauc vienā un tajā pašā manēžā. Tas īstenojams tikai tad, ja blakus ir citi manēžas braukšanas laukumi vai vietas, kur to darīt. Pozitīvu rezultātu var dot arī esošā laukuma pārvietošana, taču tas kopumā atkarīgs no tā, cik lielā mērā manēžas braukšanas pārbaudījumu ietekmē ārējie nosacījumi.
