Sagatavošanās šķēršļu - konusu braukšanai
Materiāls sagatavots pēc Erich Oese 1988.gadā izdotās grāmatas „Zweispännig Fahren” (latv. val. Divjūgu braukšana)
Sagatavoja Anda Pavlovska
Šķēršļu jeb konusu braukšana, kas ir sacensību trešā - pēdējā – daļa kombinētajās pajūgu braukšanas sacensībās vai arī atsevišķa sacensību disciplīna, dažiem braucējiem liek bīties, jo apgāžot vai izkustinot dažus konusus, uz spēles tiek likts iepriekšējās sacensību daļās ar pūlēm iegūtais rezultāts. Centieni šajās sacensībās nepieļaut vairs nelabojamas kļūdas noved pie paaugstinātas nervozitātes, kas šajā gadījumā ir vismazāk vajadzīga. Sacensību izturība ir zirga un braucēja treniņu rezultātā iegūtais nepieciešamais miers un drošība.
Ilgtermiņa sagatavošanās
Sagatavošanos šķēršļu braukšanai sāk tad, kad zirgs iet kontaktā ar mutes dzelzi un spēj iziet līkumus. Pirmos vingrinājums braukšanā caur konusiem veic manēžas braukšanas treniņa beigās vai iekļauj starp diviem dažādiem uzdevumiem.
Zirgam jāmācās divpusēji: pirmkārt, vienmēr iet starp diviem konusiem un, otrkārt, respektēt tos.
Kad pirmie vingrinājumi veikti, var sākt vingrināties starp šaurākiem konusu vārtiem. Vārtu platums – riteņu sliežu nospiedums plus 10 cm (maksimāli 20 cm). Starp vārtiem zirgam jāmāca iet taisni. Tie, kuri vingrinās šādi vēlāk būs ieguvēji, jo pirmajos pārbaudījumos būs vērojama lielāka tolerance.
Veicot šos uzdevumus sākumā ir jāraugās, lai zirgs ietu mierīgā darba rikšu tempā, un pirms šķēršļa vārtiem jau laicīgi būtu nostādīts taisni. Tad, kad zirgs to darīs droši un pareizi, vārtus var braukt izejot arī no līkuma, taču vienmēr tā, lai zirgs un rati vārtu līniju starp konusiem šķērsotu vertikāli - perpendikulāri vārtiem.
Treniņu otrajā posmā zirgiem jāmāca iespaids, ka konusi ir noturīgi un nav izkustināmi. Tā ir tā pati problēma, kas konkūra jātniekiem, kad zirgiem jāiemāca lekt bez šķēršļu aizskaršanas: zirgam jāuzduras grūti izkustināmam priekšmetam, tā, lai tiktu sagādātas pūles šo priekšmetu izkustināt. Lietderīgi zirgam šo pieredzi radīt pirms tas pieredzējis, ka konusi ir viegli apgāžami. Zirgam ir jāparāda ceļš caur konusiem un jāļauj iet dažas reizes, pirms tam konusus padarot smagus. Tam ir dažādas metodes. Daži braucēji izmanto noturīgus koka bluķus, citi saliek vairākus konusus vienu virs otra, lai radītu lielāku pretestību. Noteikti ir arī citi risinājumi – konusu piepildīšana ar smiltīm, taču tā, lai netiktu radīts ievainojumu risks. Ja zirgs šādu konusu aizskar, rodas nepatīkamas sajūtas, un turpmāk zirgs kļūst uzmanīgāks. Vēlāk uzmanība jāpievērš tam, ja nepieciešams, atgriezties pie smagajiem konusiem treniņos. Iedarbīgai korekcijai nepieciešami vienas krāsas un formas smagie un vieglie konusi.
Tāpat kā konkūra treniņā trenerim prasības pamazām, taču nepārtraukti, jāpaaugstina. Pēc tam, kad pārliecinoši var izbraukt atsevišķus vārtus uz taisnes, uz šīs pašas taisnes var izveidot divus vai vairākus tuvu stāvošus vārtus. Tam seko vairāki vārti, kas izvietoti mērenā līkumā, līdz, visbeidzot, var izveidot voltu 18 m diametrā, kā arī veikt virziena maiņu tieši tāda paša izmēra voltā. Vēlāk var braukt garu līkloci („čūsku”) un līkumus starp ne pārāk tālu izvietotiem vārtiem.
Zirgs pie šķēršļiem ir jāpieradina pakāpeniski, ja iespējams, pie visu veidu šķēršļiem.
Visos šajos uzdevumos, kas veicami mierīgos rikšos, zirgiem jāmācas sadarboties – darboties līdzi braucējam, šķēršļus, kuri braucami, meklēt pašiem. Pie kam braucējam katrreiz šķērslis jānorāda laikus, un tad ar mierīgu roku jāļauj zirgam ceļu sameklēt. Šeit braucējam ir jāpaliek mierīgam. Visbiežāk tas ir gadījums, kad braucējs piebraucot pie šķēršļa mēģina ar grožiem zirgam „palīdzēt”.
Tāpēc šķēršļi jābūvē tā, lai tos varētu izbraukt mierīgos rikšos, un nevajadzētu veikt pāreju uz soļiem. Tas nozīmē – jāredz viss, kas būs tālāk, kur būs līkums, kur pagrieziens (U, L, dubulto L un slalomtipa šķēršļi), nevis ieraudzīt tos tikai tad, kad jau piebraukts klāt nākamajiem vārtiem.
Šķēršļu braukšanas treniņus nevajadzētu veikt biežāk kā divas reizes nedēļā, un katru reizi veikt atšķirīgas grūtības pakāpes vingrinājumus, atļaujot braucējam manēžas braukšanas uzdevumos vairāk laika atvēlēt lēkšiem. Šķēršļu braukšanas sniegumā vislabāk ir tad, kad maršruts tiek veikts vienmērīgos lēkšos. Pie tam visos lēkšu tempos ir jābrauc tā, lai zirgs paklausītu un būtu „caurlaidīgs”, tā, lai braucējs varētu zirgam paprasīt gan paplašinātus, gan sakopotus lēkšus bez zirga pretošanās un „gulšanās uz rokām” . Šis nosacījums prasa ilgstošus un pacietīgus treniņus, neliekot uzsvaru uz to.
Visbeidzot ir jāpāriet uz šķēršļu braukšanu lēkšos, pie kam jāraugās, lai zirgs nepārtraukti ir labā kontaktā ar mutes dzelzi.
Šķēršļu braukšanā braucējam būtiska prasība ir apgūt grožu lietošanas – vadīšanas tehniku. Sākumā jāapgūst vadīšanas pamatprincipi. Ar dalītiem / šķirtiem grožiem (divjūgu braucējiem), iespējams, var uzvarēt vieglā šķēršļu braukšanā, taču to nevar dēvēt par „pajūgu braukšanu”.
Tiešā sagatavošanās
Sagatavošanās dalībai šķēršļu braukšanas sacensībām, pirmkārt, sākas ar ratiem un aizjūgu. Visam jābūt kārtībā, jo lielās slodzes laikā, ko rada šķēršļu braukšana, nedrīkst būt nekādu defektu.
Pārbaudījuma sākumā braucējiem laukums tiek atvērts šķēršļu apskatei, kur novērojams, ka tikai retais braucējs steidzas un sarunājas, kad staigā pa šķēršļu laukumu, jo nepieciešams iemācīties izbraucamo vārtu secību. Noderīgi braucējam ir iziet to ceļu no viena šķēršļa līdz otram, pa kuru vēlāk brauks. Jāsāk ar braucienu, lai sasveicinātos. Kā pēc tam braukt uz starta līniju, lai saīsinātu ceļu uz pirmo šķērsli? Cik lielu līkumu braukt pagriezienā starp diviem šķēršļiem? Kur temps jāsaīsina, kur jāpieliek? Jautājums pēc jautājuma, uz kuriem apskates laikā braucējam jāmeklē un jāatrod atbildes. Maršruta apskates beigās braucēja taktiskajam plānam jābūt gatavam. Pirms laukuma atstāšanas paredzētais maršruts jāatkārto, taktiskā konsekvence vēlreiz jāatkārto „ar acīm”, lai kārtīgi iemācītos.
Pēc iesēšanās ratos braucējam zirgs jāatbrīvo un jānostāda kontaktā ar mutes dzelzi. Tad, taču tā, lai zirgu nenogurdinātu, jāveic daži vingrinājumi, kas veicina un kontrolē zirga caurlaidību un ieliekšanos, kā arī apstāšanos. Lai gan katrs braucējs sagatavošanās treniņu laikā zina, kā savu pajūgu vislabāk sagatavot darbam, un tādējādi arī izveidot „braukšanas programmu”, sacensību dienā tam jāņem vērā zirgu noskaņojums un stāvoklis, kas katru dienu nav vienāds. Īpaši svarīgi tas ir pēc nogurdinošās maratona braukšanas, kad sagatavošanās šķēršļu braukšanai jāveic īpaši uzmanīgi, saudzējot spēkus, lai novērstu esošās muskuļu sāpes un stīvumu. Tas aizņem vairāk laika nekā parasta sagatavošanās.
Laika atskaites punkts, pēc iespējas, jāizvēlas tā, lai tūlīt aiz tā būtu starts. Ja ir neliela pauze pirms starta, pajūgs kustību var uzsākt mierīgos rikšos, ja pauze ilgāka, zirgi var pasoļot, lai nomierinātos, līdz pēdējam brīdim, kamēr jāiet „uz startu”.
Saprotams, ka katram braucējam, ja vien nestartē kā pirmais, ir iespēja vērot savus konkurentus. Tas arī būtu jādara, ja vien var atvēlēt laiku. Ja palīgs ir spējīgs un apmācīts zirga vadībai, braucēja prombūtnes laikā viņš var par zirgu parūpēties, šajā laikā braucējs ieekonomē vairāk laika. Pēdējā pajūga sagatavošana, jebkurā gadījumā, jāveic braucējam pašam. Iebraukšana sacensību laukumā, tāpat kā izbraukšana no tā jāveic rikšos. (Goda apli divjūgi veic rikšos!).
Sveicienam tiesnešiem braucējs pie tiesnešu atrašanās vietas (telts, tornis, nojume u.c.) piebrauc tā, lai pajūgs būtu novietots taisni, virzienā uz tiesnešu atrašanās vietu, un tā arī stāvētu. Ja braucējs brauc no sānu puses vai pajūgu neaptur taisni, labās puses tiesnesis to var uzskatīt par nepieklājību. Tas vai zirgi sveicināšanās laikā stāv taisni ir audzināšanas - treniņa jautājums. Treniņos tā ir liela vērtība, un šeit tas nebūs trūkums. Apstāšanās laikā palīgs neizkāpj, viņš paliek sēžot, līdz pajūgs atstāj sacensību laukumu.
Ilgtermiņa sagatavošanās
Sagatavošanos šķēršļu braukšanai sāk tad, kad zirgs iet kontaktā ar mutes dzelzi un spēj iziet līkumus. Pirmos vingrinājums braukšanā caur konusiem veic manēžas braukšanas treniņa beigās vai iekļauj starp diviem dažādiem uzdevumiem.
Zirgam jāmācās divpusēji: pirmkārt, vienmēr iet starp diviem konusiem un, otrkārt, respektēt tos.
Kad pirmie vingrinājumi veikti, var sākt vingrināties starp šaurākiem konusu vārtiem. Vārtu platums – riteņu sliežu nospiedums plus 10 cm (maksimāli 20 cm). Starp vārtiem zirgam jāmāca iet taisni. Tie, kuri vingrinās šādi vēlāk būs ieguvēji, jo pirmajos pārbaudījumos būs vērojama lielāka tolerance.
Veicot šos uzdevumus sākumā ir jāraugās, lai zirgs ietu mierīgā darba rikšu tempā, un pirms šķēršļa vārtiem jau laicīgi būtu nostādīts taisni. Tad, kad zirgs to darīs droši un pareizi, vārtus var braukt izejot arī no līkuma, taču vienmēr tā, lai zirgs un rati vārtu līniju starp konusiem šķērsotu vertikāli - perpendikulāri vārtiem.
Treniņu otrajā posmā zirgiem jāmāca iespaids, ka konusi ir noturīgi un nav izkustināmi. Tā ir tā pati problēma, kas konkūra jātniekiem, kad zirgiem jāiemāca lekt bez šķēršļu aizskaršanas: zirgam jāuzduras grūti izkustināmam priekšmetam, tā, lai tiktu sagādātas pūles šo priekšmetu izkustināt. Lietderīgi zirgam šo pieredzi radīt pirms tas pieredzējis, ka konusi ir viegli apgāžami. Zirgam ir jāparāda ceļš caur konusiem un jāļauj iet dažas reizes, pirms tam konusus padarot smagus. Tam ir dažādas metodes. Daži braucēji izmanto noturīgus koka bluķus, citi saliek vairākus konusus vienu virs otra, lai radītu lielāku pretestību. Noteikti ir arī citi risinājumi – konusu piepildīšana ar smiltīm, taču tā, lai netiktu radīts ievainojumu risks. Ja zirgs šādu konusu aizskar, rodas nepatīkamas sajūtas, un turpmāk zirgs kļūst uzmanīgāks. Vēlāk uzmanība jāpievērš tam, ja nepieciešams, atgriezties pie smagajiem konusiem treniņos. Iedarbīgai korekcijai nepieciešami vienas krāsas un formas smagie un vieglie konusi.
Tāpat kā konkūra treniņā trenerim prasības pamazām, taču nepārtraukti, jāpaaugstina. Pēc tam, kad pārliecinoši var izbraukt atsevišķus vārtus uz taisnes, uz šīs pašas taisnes var izveidot divus vai vairākus tuvu stāvošus vārtus. Tam seko vairāki vārti, kas izvietoti mērenā līkumā, līdz, visbeidzot, var izveidot voltu 18 m diametrā, kā arī veikt virziena maiņu tieši tāda paša izmēra voltā. Vēlāk var braukt garu līkloci („čūsku”) un līkumus starp ne pārāk tālu izvietotiem vārtiem.
Zirgs pie šķēršļiem ir jāpieradina pakāpeniski, ja iespējams, pie visu veidu šķēršļiem.
Visos šajos uzdevumos, kas veicami mierīgos rikšos, zirgiem jāmācas sadarboties – darboties līdzi braucējam, šķēršļus, kuri braucami, meklēt pašiem. Pie kam braucējam katrreiz šķērslis jānorāda laikus, un tad ar mierīgu roku jāļauj zirgam ceļu sameklēt. Šeit braucējam ir jāpaliek mierīgam. Visbiežāk tas ir gadījums, kad braucējs piebraucot pie šķēršļa mēģina ar grožiem zirgam „palīdzēt”.
Tāpēc šķēršļi jābūvē tā, lai tos varētu izbraukt mierīgos rikšos, un nevajadzētu veikt pāreju uz soļiem. Tas nozīmē – jāredz viss, kas būs tālāk, kur būs līkums, kur pagrieziens (U, L, dubulto L un slalomtipa šķēršļi), nevis ieraudzīt tos tikai tad, kad jau piebraukts klāt nākamajiem vārtiem.
Šķēršļu braukšanas treniņus nevajadzētu veikt biežāk kā divas reizes nedēļā, un katru reizi veikt atšķirīgas grūtības pakāpes vingrinājumus, atļaujot braucējam manēžas braukšanas uzdevumos vairāk laika atvēlēt lēkšiem. Šķēršļu braukšanas sniegumā vislabāk ir tad, kad maršruts tiek veikts vienmērīgos lēkšos. Pie tam visos lēkšu tempos ir jābrauc tā, lai zirgs paklausītu un būtu „caurlaidīgs”, tā, lai braucējs varētu zirgam paprasīt gan paplašinātus, gan sakopotus lēkšus bez zirga pretošanās un „gulšanās uz rokām” . Šis nosacījums prasa ilgstošus un pacietīgus treniņus, neliekot uzsvaru uz to.
Visbeidzot ir jāpāriet uz šķēršļu braukšanu lēkšos, pie kam jāraugās, lai zirgs nepārtraukti ir labā kontaktā ar mutes dzelzi.
Šķēršļu braukšanā braucējam būtiska prasība ir apgūt grožu lietošanas – vadīšanas tehniku. Sākumā jāapgūst vadīšanas pamatprincipi. Ar dalītiem / šķirtiem grožiem (divjūgu braucējiem), iespējams, var uzvarēt vieglā šķēršļu braukšanā, taču to nevar dēvēt par „pajūgu braukšanu”.
Tiešā sagatavošanās
Sagatavošanās dalībai šķēršļu braukšanas sacensībām, pirmkārt, sākas ar ratiem un aizjūgu. Visam jābūt kārtībā, jo lielās slodzes laikā, ko rada šķēršļu braukšana, nedrīkst būt nekādu defektu.
Pārbaudījuma sākumā braucējiem laukums tiek atvērts šķēršļu apskatei, kur novērojams, ka tikai retais braucējs steidzas un sarunājas, kad staigā pa šķēršļu laukumu, jo nepieciešams iemācīties izbraucamo vārtu secību. Noderīgi braucējam ir iziet to ceļu no viena šķēršļa līdz otram, pa kuru vēlāk brauks. Jāsāk ar braucienu, lai sasveicinātos. Kā pēc tam braukt uz starta līniju, lai saīsinātu ceļu uz pirmo šķērsli? Cik lielu līkumu braukt pagriezienā starp diviem šķēršļiem? Kur temps jāsaīsina, kur jāpieliek? Jautājums pēc jautājuma, uz kuriem apskates laikā braucējam jāmeklē un jāatrod atbildes. Maršruta apskates beigās braucēja taktiskajam plānam jābūt gatavam. Pirms laukuma atstāšanas paredzētais maršruts jāatkārto, taktiskā konsekvence vēlreiz jāatkārto „ar acīm”, lai kārtīgi iemācītos.
Pēc iesēšanās ratos braucējam zirgs jāatbrīvo un jānostāda kontaktā ar mutes dzelzi. Tad, taču tā, lai zirgu nenogurdinātu, jāveic daži vingrinājumi, kas veicina un kontrolē zirga caurlaidību un ieliekšanos, kā arī apstāšanos. Lai gan katrs braucējs sagatavošanās treniņu laikā zina, kā savu pajūgu vislabāk sagatavot darbam, un tādējādi arī izveidot „braukšanas programmu”, sacensību dienā tam jāņem vērā zirgu noskaņojums un stāvoklis, kas katru dienu nav vienāds. Īpaši svarīgi tas ir pēc nogurdinošās maratona braukšanas, kad sagatavošanās šķēršļu braukšanai jāveic īpaši uzmanīgi, saudzējot spēkus, lai novērstu esošās muskuļu sāpes un stīvumu. Tas aizņem vairāk laika nekā parasta sagatavošanās.
Laika atskaites punkts, pēc iespējas, jāizvēlas tā, lai tūlīt aiz tā būtu starts. Ja ir neliela pauze pirms starta, pajūgs kustību var uzsākt mierīgos rikšos, ja pauze ilgāka, zirgi var pasoļot, lai nomierinātos, līdz pēdējam brīdim, kamēr jāiet „uz startu”.
Saprotams, ka katram braucējam, ja vien nestartē kā pirmais, ir iespēja vērot savus konkurentus. Tas arī būtu jādara, ja vien var atvēlēt laiku. Ja palīgs ir spējīgs un apmācīts zirga vadībai, braucēja prombūtnes laikā viņš var par zirgu parūpēties, šajā laikā braucējs ieekonomē vairāk laika. Pēdējā pajūga sagatavošana, jebkurā gadījumā, jāveic braucējam pašam. Iebraukšana sacensību laukumā, tāpat kā izbraukšana no tā jāveic rikšos. (Goda apli divjūgi veic rikšos!).
Sveicienam tiesnešiem braucējs pie tiesnešu atrašanās vietas (telts, tornis, nojume u.c.) piebrauc tā, lai pajūgs būtu novietots taisni, virzienā uz tiesnešu atrašanās vietu, un tā arī stāvētu. Ja braucējs brauc no sānu puses vai pajūgu neaptur taisni, labās puses tiesnesis to var uzskatīt par nepieklājību. Tas vai zirgi sveicināšanās laikā stāv taisni ir audzināšanas - treniņa jautājums. Treniņos tā ir liela vērtība, un šeit tas nebūs trūkums. Apstāšanās laikā palīgs neizkāpj, viņš paliek sēžot, līdz pajūgs atstāj sacensību laukumu.
