Nedaudz par zirga mutes dzelžiem
Foto: Pajugubrauksana.com
Ir tūkstošiem mutes dzelžu, un simtiem lietošanas veidu. Gandrīz katru dienu kāds nāk klajā ar jaunu un „labāku”. Pārāk daudz ieilgušu disertāciju skaidro, kā strādā mutes dzelži, kas ir noderīgs, un kas ir cietsirdīgs. Daudzi „eksperti” ir sīki studējuši par mutes dzelžiem, veidojot „loģiskus ” secinājumus par pareizu mutes dzelžu lietošanas zinātni.
Anatomija
Nav divas vienādas zirga mutes. Dažiem zirgiem ir gari un šauri žokļi, kamēr citiem ir īsi un plati, un jebkuras citas variācijas žokļi. Arī mēles variē gan izmēru, gan formu ziņā. Tās var būt resnas un apaļas, platas un plakanas, garas un tievas, un vēl citās kombinācijās. Dažas mutes ir jutīgas, citas nē. Zirga aukslējas var būt mīkstas, vai augstas un cietas, un tā tālāk. Parasti visiem zirgiem zobi izvietoti anatomiski līdzīgi, taču katram ir savas unikālās variācijas. Dažiem zirgiem ir acu zobi t.s. „tush (zirga)” zobi augšžoklī, apakšžoklī, vai arī abos. Tad ir vilka zobi. Tos sastop kā pirmos pre-molārus. Ir četri pre-molārie zobi, otrais no tiem ir tas, ko mēs redzam un izjūtam visvairāk, jo tas ir pirmais zobs pēc bezzobu daļas zirga mutē. Vilka zobi zirgiem ir tāpat kā gudrības zobi cilvēkiem – dažiem tie ir, dažiem nē; dažiem tie sagādā problēmas, taču citiem nē. Praksē tos bieži izrauj, neskatoties ne uz ko. Lai kā, daudzi uzskata, ka to izraušana nav nepieciešama, taču tik ilgi, cik tas neietekmē zirga labsajūtu. Daži zirgu īpašnieki pat nenojauš par to esamību. Atsevišķos gadījumos vilka zobu izraušana var sagādāt vairāk problēmu, nekā to atstāšana neaiztiktus.
Izvietošana
Viens no populārākajiem aptuvenajiem aprēķiniem ir „mutes dzelzim jāveido divas vai trīs ādas krokas zirga vaigos”. Vai tieši divas vai trīs? Par vienu vai divām esat dzirdējuši? Patiesība ir tā, ka tas variē no zirga uz zirgu, un ir atkarīgs no izmēra, formas un anatomiskās uzbūves. Zirga mutes, tāpat kā zirgi, ir dažādas formas un izmēra. Dažu zirgu vaigi paplašinās labu gabalu pāri molārajiem zobiem, mutes kaktiņus novietojot pirmo premolāru priekšpusē. Zirgiem, kuriem ir īsāki vaigi, mutes kaktiņi var būt vienā līnijā ar pirmajiem premolāriem. Ja pirmā tipa zirgiem mēģinās izveidot tikai divas ādas krokas, mutes dzelzis var joprojām būt par zemu, un viņa mēle var mesties pāri mutes dzelzim. Izveidojot divas krokas otrā tipa zirgam, vaigos nekļūdīgi mutes dzelzis būs tieši uz zobu virsmas. Parasti es cenšos mutes dzelzi likt viena pirksta platumā pirmo pre-molāro zobu priekšā. Tad, ja šķiet, ka zirgam šādi nav ērti, es to uzlieku augstāk vai zemāk. Zirgs diskomfortu par mutes dzelzi izrāda vairākos veidos: pārmērīga galvas mētāšana; mēles mešana pāri mutes dzelzim un izkāršana no mutes; pretojas kontaktam ar grožiem; vai ņem par daudz kontaktu ar grožiem. Šie ir tikai daži signāli, par to, ka mutes dzelzis var būt nepareizi pielāgots, vai arī nav īstais tieši šim zirgam. Šādas uzvedības pazīmes var izraisīt nepareiza grožu turēšana, iemaukti, kas neder, vai jebkuras citas problēmas, un pie visām tirgotāji strādā, lai iegūtu izdevīgumu, mēģinot pārdot jums jaunāko universālo brīnum - mutes dzelzi. Tā ir drūma sfēra, kas pilna ar zināšanām, taču ar ļoti mazu loģisku, vispārīgu nozīmi.
Iedarbība
Man, vienas no visvairāk maldinošākajām diskusijām, ir tā – ko darīt ar „iedarbību”, ko zirga mutē veido mutes dzelzis. Nosakot vienotu formu katra zirga mutei, viens un tas pats mutes dzelzis atradīsies un iedarbosies uz katra zirga muti atšķirīgi. Neskatoties uz to, pastāv daži pamatoti vispārinājumi par to, kā īpašu tipu mutes dzelži iedarbojas uz lielāko daļu zirgu mutēm.
Lai mutes dzelža izvēli padarītu vēl grūtāku, abās jautājuma pusēs ir „slidenas nogāzes, no kurām nokrist”. Diemžēl viena, kas ir biežāk sastopamā, it īpaši pajūgu braukšanā, ir roku „skrējiens” (angļu val. race). Zirgs „velk” uz maiga mutes dzelža; braucējs no vilkšanas nogurst un mutes dzelzi nomaina uz stingrāku. Uz kādu laiku tas kontrolē zirga vilkšanu, taču rada sāpes. Taču tas turpinās tikai tik ilgi līdz nervu gali mutē kļūst nejūtīgi, līdz nākošajam spiediena līmenim. Tad zirgs velk atkal, parasti daudz stiprāk. Braucējs atkal ķeras pie mutes dzelžiem un aplis turpinās. Pirms turpināt, ir sastopami daudz mutes dzelži, kas zirgu kontrolē caur sāpēm, un ne braucējs, ne zirgs nav laimīgi. Ironiski, bieži, paņemot rokā šādu zirgu grožus, un daru to, kas no manis īpašas prasmes neprasa. Es ļauju zirga mutei kustēties. Ja zirgs nav izpratis, ka starp mutes dzelža spiedienu un ātrumu (vai arī tā trūkums) ir tieša korelācija (saistība), viņš parasti nolaiž galvu, ir atbrīvojies, un ar prieku iet jebkur, kur viņam liek.
Otra nogāzes puse ir mīkstums. Braucējs sāk ar maigas iedarbības mutes dzelzi un zirgam nav uzticības nest mutes dzelzi smaganu priekšpusē. Kā braucēja rokas kļūst mīkstākas, zirgs kļūst vēl vairāk zinošāks par braucēja roku kustībām. Braucējs pāriet uz maigāku mutes dzelzi, kurš uz laiku savu uzdevumu veic, taču tik ilgi līdz zirgs sāk to izmantot, un aiziet aiz mutes dzelža, visu lauku zaudējot lielu apjomu no vadības un impulsa. Drīz zirgs ir gumijas vai plastikas „mutes dzelzim līdzīgs”, braucējs var ar pūlēm zirga mutei pieskarties. Zirgs un braucējs nav labākajā pozīcijā skaidrai komunikācijai, nekā tie, kuri aprakstīti iepriekš.
Noslēgumā, mutes dzelža izvēle ir personiska izvēle. Uzskatu, ka zirgi ir tikpat nejauši un neparedzami mutes dzelža izvēlē kā mēs – cilvēki – savā apakšveļas izvēlē, vai kaķi, izvēloties mīļāko guļas vietu. Daži nevar ciest nekustīgu mutes daļu, kamēr citi nepieņems neko citu, kā vienīgi taisnu mutes daļu. Es esmu redzējis pat tādus zirgus, kuriem kādu laiku ļoti patīk viens mutes dzelzis, taču vēlāk zirgs nolemj, ka tas viņam vairāk nepatīk. Mēnesi vēlāk tu esi atpakaļ pie pirmā mutes dzelža. Galvenais, atrodi tādu mutes dzelzi, kas ir piemērots tavam zirgam, un novieto to tā, kur rezultāts ir vislabākais. Neliec mutes dzelzi ekstrēmi (pārāk stingri) vai kā citādi (pārāk mīksti). Ja piedalies sacensībās, pārliecinies, ka ekipējums ir saskaņā ar sporta vadlīnijām, kurās grasies piedalīties. Šīs vadlīnijas parasti ir ar labu nodomu. Parasti treneri atrod zināmus mutes dzelžus, kurus viņi izmanto vairāk nekā citus. Taču esi piesardzīgs no tādiem, kuri sazvērējušies tika par vienu vai citu mutes dzelzi. Dažkārt viņu lojalitāte īpašam mutes dzelža tipam (vai ražotājam) var aizēnot viņu spēju redzēt, kas zirgam ir vislabākais. Visbiežāk treneri vaino zirgus vai vadību ar grožiem problēmās, kuras var izraisīt nekomfortabls mutes dzelzis. Patiesībā „Darbarīks ir tik labs, cik labs ir tā operators ” vai vēl, citējot mutes dzelžu ražotāju Lorimeru „No katriem divdesmit mutes dzelžiem, kurus es uztaisu, deviņpadsmit ir izgatavoti pēc cilvēka, un viens pēc zirga prāta.”
Sagatavots sadarbībā ar http://www.coachmansdelight.com
No angļu valodas tulkoja Anda Pavlovska
Braucamā zirga iemaukti
Foto: Pajugubrauksana.com
Iemaukti, galvenokārt, kalpo tam,
lai zirga mutē pareizajā vietā noturētu mutes dzelzi. Tie sastāv no vairākām
daļām, kur katrai no tām ir savs nosaukums un uzdevumi, kurus tās pilda.
a) Acu klapju siksnu un „spēlmaņa” sprādze – neliela pusovālas formas sprādze, kas piešūta pakauša siksnas vidū ar nolūku noturēt acu klapju siksnas un „spēlmani”.
b) Pakauša siksna – parasti 3 – 3.5 cm plata. Pakauša siksna jāliek tik tālu aiz ausīm, lai ļautu tām brīvi kustēties, tāpēc bieži pakauša siksna veidota anatomiskā formā. Siksnas abi gali sadalīti divās daļās, pie kurām sprādzē vaigu un ganašu siksnas.
c) „Spēlmanis”(vācu val. der Spieler) – pārsvarā ovālas vai karotes formas ādas gabals, kura nolūks padarīt zirgu galvas no priekšpuses līdzīgas, ja zirgiem ir atšķirīgas pazīmes, vai nosegt kādu pazīmi (nozīmīgi tad, ja tiek jūgts divjūgs). „Spēlmani” sprādzē pie iemauktu pakauša siksnas. Bieži uz „spēlmaņa” ir dekoratīvi izšuvumi vai apkalumi.
d) Pieres siksna – siksna, kas apņem zirga pieri, un kuras galos ir cilpas, caur kurām ver pakauša siksnu. Uzdevums, kuru pilda pieres siksna – nepieļauj pakauša siksnas noslīdēšanu uz leju. Pieres siksna nedrīkst būt par garu vai par īsu. Ja pieres siksna ir par garu, tā neizskatās labi, taču ja par īsu – pārāk daudz uz priekšu tiek nobīdīta pakauša siksna, kas tādējādi traucē zirga ausīm. Bieži pieres siksnas ir izgreznotas ar ķēdītēm.
e) Pieres siksnas ķēdīte – pieres siksnas rotājums. Ja izmanto pieres siksnas ķēdīti, tai jābūt saskaņotai ar pārējo aizjūgu.
f) Rozetes – metāla rozetes, kas piestiprinātas pieres siksnas cilpu ārpusē. Senāk uz rozetēm izvietoja monogrammas, ģerboņus vai kroņus. Šodien jebkādas formas rozetes bez īpašas nozīmes kalpo kā iemauktu rota. Divjūgam paredzētajiem iemauktiem iekšpusē rozešu nav, turpretī vienjūgam paredzētajiem iemauktiem rozetes ir piestiprinātas pieres siksnas cilpu abās pusēs.
g) Acu klapju siksnas – nelielas dakšveida siksnas, kas piesprādzētas pie iemauktu pakauša siksnas un piešūtas pie abu acu klapju augšējiem stūriem, un kuru uzdevums ir pareizā pozīcijā noturēt acu klapes, nepieļaut to izbīdīšanos uz āru vai pārāk ciešu piekļaušanos zirga acīm. Acu klapju siksnas veidotas no viena ādas gabala, un tās ir plakanas, viegli padodas locīšanai.
h) Acu klapes – četrstūra formas ādas gabali, kas piešūti pie vaigu siksnām abās iemauktu pusēs. Klapju stūri var būt nedaudz vai ļoti noapaļoti – neatkarīgi no formas, tām jābūt saskaņotām ar aizjūga un pajūga kopējo stilu. Jāizmanto pietiekami lielas, četrstūra formas, uz āru izliektas acu klapes ar metāla ielikumu. Acu klapēm jābūt tik stabilām, lai tās nespētu mainīt savu formu. Ja klape ir pareizi pielāgota, zirga acs apakšējā mala atrodas klapes vidū, t.i. acs zīlīte atrodas klapes augšējā trešdaļā. Acu klapes jāieloka tā, lai netraucētu zirga skatu uz priekšu un īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai klapes neskartu zirga skropstas. Nepareizi pielāgotas klapes rada diskomfortu, lieku nervozitāti, kas savukārt var izraisīt negadījumus. Klapju nozīme īpaši svarīga ir tad, ja jūdz divjūgu, kurā kāds no zirgiem kļūst nemierīgs, ja tiek izmantota pātaga, kā arī braucot pilsētas satiksmē ar jebkuru no pajūgu veidiem.
i) Vaigu siksnas – siksnas, kas iemauktu abās pusēs sprādzējamas pie pakauša siksnu priekšējām siksnām, taču vaigu siksnu otrā galā sprādzējams mutes dzelzis.
j) Purna siksna – pilda divus svarīgus uzdevumus, taču bieži tai piešķir nepietiekamu nozīmi. Pirmkārt, tā nodrošina, ka iemauktu vaigus siksnas atrodas tām paredzētajās vietās, un, otrkārt, fiksē mutes dzelža stāvokli zirga mutē. No šiem uzdevumiem ir atkarīga purna siksnas forma un atrašanās vieta uz zirga galvas. Pareizi veidotas purna siksnas vienā malā ir viena vieta vaigu siksnai, bet otrā malā trīs vietas, kur iespējams piesprādzēt vaigu siksnu. Šāds izkārtojums veidots, lai purna siksnu varētu pielāgot dažādu izmēru zirgu galvām. Attālums no zirga nāss augšpuses līdz purna siksnai ir aptuveni 8 cm. Purna siksnai jābūt tik brīvai, lai starp zirga purnu un siksnu varētu aizbāzt vienu pirkstu.
k) Ganašu siksna - siksna, kas savieno pakauša siksnas aizmugurējās siksnas zem zirga ganašiem. Tās uzdevums – nepieļaut iemauktu noslīdēšanu no zirga galvas. Šī nolūka pēc ganašu siksnu iespējams sprādzēt vairākās pozīcijās. Ganašu siksnai jābūt sprādzētai tā, lai netiktu traucēta zirga elpošana, parasti aptuveni tā, lai starp zirga galvu un siksnu varētu ieliekt roku.
Ražotāji šuj iemauktus dažādu izmēru zirgiem. Biežāk izmantotie iemauktu izmēri ir poniju (Pony), vidējiem zirgiem (Cob), lieliem zirgiem (Full), ļoti lieliem zirgiem (X Full).
Parasti iemaukti ir šūti tā, lai tos viena izmēra ietvaros varētu pārveidot un piemērot tieši konkrētajam zirgam, tāpēc izveidotas 3 – 5 dažādas sprādzējumu pozīcijas. Iemaukti, kas zirgam berž vai spiež, var traucēt vai pat radīt mokas. Šādi lielā mērā tiek apdraudēta pajūga un braucēju drošība, jo zirgs kļūts nemierīgs un, sliktākajā gadījumā, var pat bēgt.
Lai pajūgs būtu stilistiski pareizi noformēts, visām iemauktu sprādzēm, neatkarīgi no to izmēra, jābūt vienādas formas un ražotām no viena un tā paša materiāla. Senāk par stilistiski pareizi izvēlētiem materiāliem līdzās sudraba platējuma materiālam uzskatīja tikai pulēta tērauda apkalumus, taču mūsdienās ir pieļaujama arī citu nerūsējošu metālu izmantošana.
Braucēju ērtībai zirglietu tirgotāji piedāvā iegādāties atsevišķi visas iemauktu daļas, ja nepieciešams kādu no tām mainīt.
Materiālu pēc Erich Oese grāmatas „Zweispännig Fahren” (latv. val. Divjūgu braukšana) sagatavoja Anda Pavlovska.
a) Acu klapju siksnu un „spēlmaņa” sprādze – neliela pusovālas formas sprādze, kas piešūta pakauša siksnas vidū ar nolūku noturēt acu klapju siksnas un „spēlmani”.
b) Pakauša siksna – parasti 3 – 3.5 cm plata. Pakauša siksna jāliek tik tālu aiz ausīm, lai ļautu tām brīvi kustēties, tāpēc bieži pakauša siksna veidota anatomiskā formā. Siksnas abi gali sadalīti divās daļās, pie kurām sprādzē vaigu un ganašu siksnas.
c) „Spēlmanis”(vācu val. der Spieler) – pārsvarā ovālas vai karotes formas ādas gabals, kura nolūks padarīt zirgu galvas no priekšpuses līdzīgas, ja zirgiem ir atšķirīgas pazīmes, vai nosegt kādu pazīmi (nozīmīgi tad, ja tiek jūgts divjūgs). „Spēlmani” sprādzē pie iemauktu pakauša siksnas. Bieži uz „spēlmaņa” ir dekoratīvi izšuvumi vai apkalumi.
d) Pieres siksna – siksna, kas apņem zirga pieri, un kuras galos ir cilpas, caur kurām ver pakauša siksnu. Uzdevums, kuru pilda pieres siksna – nepieļauj pakauša siksnas noslīdēšanu uz leju. Pieres siksna nedrīkst būt par garu vai par īsu. Ja pieres siksna ir par garu, tā neizskatās labi, taču ja par īsu – pārāk daudz uz priekšu tiek nobīdīta pakauša siksna, kas tādējādi traucē zirga ausīm. Bieži pieres siksnas ir izgreznotas ar ķēdītēm.
e) Pieres siksnas ķēdīte – pieres siksnas rotājums. Ja izmanto pieres siksnas ķēdīti, tai jābūt saskaņotai ar pārējo aizjūgu.
f) Rozetes – metāla rozetes, kas piestiprinātas pieres siksnas cilpu ārpusē. Senāk uz rozetēm izvietoja monogrammas, ģerboņus vai kroņus. Šodien jebkādas formas rozetes bez īpašas nozīmes kalpo kā iemauktu rota. Divjūgam paredzētajiem iemauktiem iekšpusē rozešu nav, turpretī vienjūgam paredzētajiem iemauktiem rozetes ir piestiprinātas pieres siksnas cilpu abās pusēs.
g) Acu klapju siksnas – nelielas dakšveida siksnas, kas piesprādzētas pie iemauktu pakauša siksnas un piešūtas pie abu acu klapju augšējiem stūriem, un kuru uzdevums ir pareizā pozīcijā noturēt acu klapes, nepieļaut to izbīdīšanos uz āru vai pārāk ciešu piekļaušanos zirga acīm. Acu klapju siksnas veidotas no viena ādas gabala, un tās ir plakanas, viegli padodas locīšanai.
h) Acu klapes – četrstūra formas ādas gabali, kas piešūti pie vaigu siksnām abās iemauktu pusēs. Klapju stūri var būt nedaudz vai ļoti noapaļoti – neatkarīgi no formas, tām jābūt saskaņotām ar aizjūga un pajūga kopējo stilu. Jāizmanto pietiekami lielas, četrstūra formas, uz āru izliektas acu klapes ar metāla ielikumu. Acu klapēm jābūt tik stabilām, lai tās nespētu mainīt savu formu. Ja klape ir pareizi pielāgota, zirga acs apakšējā mala atrodas klapes vidū, t.i. acs zīlīte atrodas klapes augšējā trešdaļā. Acu klapes jāieloka tā, lai netraucētu zirga skatu uz priekšu un īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai klapes neskartu zirga skropstas. Nepareizi pielāgotas klapes rada diskomfortu, lieku nervozitāti, kas savukārt var izraisīt negadījumus. Klapju nozīme īpaši svarīga ir tad, ja jūdz divjūgu, kurā kāds no zirgiem kļūst nemierīgs, ja tiek izmantota pātaga, kā arī braucot pilsētas satiksmē ar jebkuru no pajūgu veidiem.
i) Vaigu siksnas – siksnas, kas iemauktu abās pusēs sprādzējamas pie pakauša siksnu priekšējām siksnām, taču vaigu siksnu otrā galā sprādzējams mutes dzelzis.
j) Purna siksna – pilda divus svarīgus uzdevumus, taču bieži tai piešķir nepietiekamu nozīmi. Pirmkārt, tā nodrošina, ka iemauktu vaigus siksnas atrodas tām paredzētajās vietās, un, otrkārt, fiksē mutes dzelža stāvokli zirga mutē. No šiem uzdevumiem ir atkarīga purna siksnas forma un atrašanās vieta uz zirga galvas. Pareizi veidotas purna siksnas vienā malā ir viena vieta vaigu siksnai, bet otrā malā trīs vietas, kur iespējams piesprādzēt vaigu siksnu. Šāds izkārtojums veidots, lai purna siksnu varētu pielāgot dažādu izmēru zirgu galvām. Attālums no zirga nāss augšpuses līdz purna siksnai ir aptuveni 8 cm. Purna siksnai jābūt tik brīvai, lai starp zirga purnu un siksnu varētu aizbāzt vienu pirkstu.
k) Ganašu siksna - siksna, kas savieno pakauša siksnas aizmugurējās siksnas zem zirga ganašiem. Tās uzdevums – nepieļaut iemauktu noslīdēšanu no zirga galvas. Šī nolūka pēc ganašu siksnu iespējams sprādzēt vairākās pozīcijās. Ganašu siksnai jābūt sprādzētai tā, lai netiktu traucēta zirga elpošana, parasti aptuveni tā, lai starp zirga galvu un siksnu varētu ieliekt roku.
Ražotāji šuj iemauktus dažādu izmēru zirgiem. Biežāk izmantotie iemauktu izmēri ir poniju (Pony), vidējiem zirgiem (Cob), lieliem zirgiem (Full), ļoti lieliem zirgiem (X Full).
Parasti iemaukti ir šūti tā, lai tos viena izmēra ietvaros varētu pārveidot un piemērot tieši konkrētajam zirgam, tāpēc izveidotas 3 – 5 dažādas sprādzējumu pozīcijas. Iemaukti, kas zirgam berž vai spiež, var traucēt vai pat radīt mokas. Šādi lielā mērā tiek apdraudēta pajūga un braucēju drošība, jo zirgs kļūts nemierīgs un, sliktākajā gadījumā, var pat bēgt.
Lai pajūgs būtu stilistiski pareizi noformēts, visām iemauktu sprādzēm, neatkarīgi no to izmēra, jābūt vienādas formas un ražotām no viena un tā paša materiāla. Senāk par stilistiski pareizi izvēlētiem materiāliem līdzās sudraba platējuma materiālam uzskatīja tikai pulēta tērauda apkalumus, taču mūsdienās ir pieļaujama arī citu nerūsējošu metālu izmantošana.
Braucēju ērtībai zirglietu tirgotāji piedāvā iegādāties atsevišķi visas iemauktu daļas, ja nepieciešams kādu no tām mainīt.
Materiālu pēc Erich Oese grāmatas „Zweispännig Fahren” (latv. val. Divjūgu braukšana) sagatavoja Anda Pavlovska.
Braucamā zirga iemaukti. Attēlu sagatavoja Pajugubrauksana.com
Priekšauti braukšanai
Raksta autore Kristen Breyer
Avots: http://www.carriagedriving.net/index.php?m=a&a=8
Sagatavoja Anda Pavlovska
„Braucējam ir jāliek cepure, PRIEKŠAUTS vai ceļu sega un cimdi”.
Priekšauts? Miesnieka, beķera, īru, bārmeņa, pārdevēja? Esi apjucis? „Braukšanas priekšauts” FEI noteikumos, iespējams, ir tas tērpa elements, kas rada vislielāko apjukumu, tūlīt aiz vārda „atbilstošs”, ko pieņem kā gaumes lietu. Tā vietā, lai nonāktu pie argumenta par „labu gaumi” un „atbilstību ratu stilam”, centīšos izšķirt un skaidrot neizprotamos „braukšanas priekšautus”...
ADS (American Driving Society) noteikumu grāmatā nav definīcijas par priekšauta izmēru, stilu vai izgatavošanu, vienīgi noteikta nepieciešamība velkāt priekšautu vai ceļu segu. Captain C. F. Knight's grāmatā „Padomi braukšanā” (grāmata Britu pajūgu braucēju biedrībā (British Driving Society) tiek dēvēta par Bībeli) arī nav neviena mājiena un norādes. Izpētot Vācijas Nacionālās Jāšanas federācijas rokasgrāmatu, autors atradis šādu informāciju: „Priekšauts aizsargā braucēja kājas lejup no ceļiem no nosmērēšanās ar ieeļļotajiem grožiem, kā arī no grožu nokļūšanas starp braucēja kājām. Priekšauts var būt izgatavots no neliela vilnas auduma gabala, bieza tiksa vai lina audekla, un piemērots tā, lai braucējam derētu. Pajūgu braukšanas sportā un sacensībās priekšauta krāsai jābūt saskaņotai ar ratiem un sēdekļa polsterējumu.”
Apskatot senākus materiālus, Frances Underhill formulē, ka priekšautam ir „jāapņem jostas vieta, un, braucējam stāvot, jāsniedzas līdz potītēm”. C. W. Kellogg grāmatā „Braukšana ar zirgu” raksta, ka vasarā jāvelk priekšauti ar saskaņotu apšuvumu, kas gatavoti no kokvilnas vai lina audekla, un ziemā – no smagāka materiāla (vilnas u.c.). Priekšauts ir šūts tā, lai tas apņemtu jostas vietu, un būtu tik garš, ka braucējam sēžot, tas sniegtos gandrīz līdz pēdām, un būtu pietiekami plats, ar iešuvēm, lai netraucētu.
Skatot Tom Ryder CAA (Amerikas Pajūgu braukšanas biedrība) vajadzībām rediģēto Carriage Turnout and Appointments, kur noteikta atšķirība starp vasaras un aukstā laika – ziemas priekšautu. Vasaras priekšauts – liekams tūlīt zem jostas vietas tā, lai sniegtos līdz potītēm, taču ziemas priekšauts parasti ir liekams tik augstu uz ķermeņa cik vien iespējams. Abi priekšauta varianti ir veidoti pietiekami plati, lai abās pusēs zem kājām būtu iespējams tos ielocīt. Vasaras priekšauti tiek izgatavoti no viegliem materiāliem, tādiem kā dzeltenbrūnas krāsas koverkota (autora piezīme: gluda, paralēlām līnijām rievota viegla drāna, parasti no vilnas, ko izmanto uzvalku un mēteļu sūšanā) auduma, ko izmanto tad, kad brauc ar svinīgiem ratiem, vai no vēl vieglākiem un krāsainākiem audumiem, piemēram, no linu audekla, ko izmanto braucot ar ne tik formāliem ratiem. Priekšauti, kas šūti no smagākiem un rupjākiem audumiem, apsienami pilnīgi. Ryder šeit piebilst: Braukšanai paredzētos priekšautus reti izmantoja tie cilvēki, kuri brauca savās ikdienas darīšanās. Braukšanas uzsvārcis (apmetnis) vai ceļu sega bija vispārpieņemta lieta.
Tagad varam atšifrēt priekšautus, kas paredzēti lietošanai pajūgu braukšanas sacensībās vai izpriecu braucienos! Personīgā pieredze un novērojumi rāda, ka vairums cilvēku paši darina savus priekšautus, vai iegādājas tos kādā noteiktā vietā, lai gan ir veikali, kur piedāvā iegādāties specializētos pajūgu braukšanas priekšautus. Rūpnieciski ražotie priekšauti var būt gana dārgi, īpaši iesācējiem. Ja priekšauts šūts speciāli vienam cilvēkam, jebkuram no stiliem var piemērot ādas siksnas ar sprādzēm (priekšrokas dodama rullīšu tipa sprādzēm), diviem „D” tipa riņķiem un auduma vai ādas siksnām, „ātras atbrīvošanas” tipa sprādzi vai „cilpas un āķa” aizdari. Ja tiek izmantotas „cilpas un āķa” tipa aizdares, ir jāiešuj stiprinājumi, vai priekšauts jāpiegriež platāks, lai tas apjoztu jostas vietu un mugurpusē pārklātos. Šādi priekšauts šujams, ja paredzēts to lietot tikai vienam cilvēkam. Ja priekšautu velkās dažādi cilvēki, kuriem ir atšķirīgi izmēri, auduma vai auklas lente katrā pusē jāpiestirpina 36” garumā. Auklas krustojas mugurpusē un sasienamas priekšpusē.
Audumi un krāsas! Esmu novērojusi, ka mazgājams vilnas audums labi veido drapējumus, tāpat kā akrils/vilna vai akrilšķiedras, ko izmanto uzvalku vai svārku ražošanā. Atsevišķi tapsējumu ražotāju audumi arī ir piemēroti, īpaši tie, kuru audumi ir krāsu noturīgi un ūdensnecaurlaidīgi. Vieglākos audumos var veidoti ielaidumus. Klusāku toņu audumos (rūtoti un ar skotu rūtīm) var ielaist stingrāku audumu, lai priekšautu padarītu lietojamu arī apgrieztu otrādi, ja tiek lietotas „cilpas un āķa” tipa, apgrieztā auduma vai ādas siksniņu aizdares. Gan krāsām, gan krāsu toņiem jābūt noteiktiem un saskaņotiem ar ekipāžas izskatu. Krāsas un toņi nedrīkst būt spilgtāki par uzvalku vai svārkiem. Uz vienkrāsaina auduma priekšauta labajā pusē vai centrā (pēc izvēles) ceļu līmenī var izveitot monogrammu. Ja ir šaubas par priekšauta krāsu, var izvēlēties dzeltenbrūnu, jo tā ir tradicionāla.
Ceru, ka šīs piezīmes būs noderīgas gan iesācējiem, gan pieredzējušiem braucējiem, tāpat kā atbildes uz jautājumu par „braukšanas priekšautu”.
Avots: http://www.carriagedriving.net/index.php?m=a&a=8
Sagatavoja Anda Pavlovska
„Braucējam ir jāliek cepure, PRIEKŠAUTS vai ceļu sega un cimdi”.
Priekšauts? Miesnieka, beķera, īru, bārmeņa, pārdevēja? Esi apjucis? „Braukšanas priekšauts” FEI noteikumos, iespējams, ir tas tērpa elements, kas rada vislielāko apjukumu, tūlīt aiz vārda „atbilstošs”, ko pieņem kā gaumes lietu. Tā vietā, lai nonāktu pie argumenta par „labu gaumi” un „atbilstību ratu stilam”, centīšos izšķirt un skaidrot neizprotamos „braukšanas priekšautus”...
ADS (American Driving Society) noteikumu grāmatā nav definīcijas par priekšauta izmēru, stilu vai izgatavošanu, vienīgi noteikta nepieciešamība velkāt priekšautu vai ceļu segu. Captain C. F. Knight's grāmatā „Padomi braukšanā” (grāmata Britu pajūgu braucēju biedrībā (British Driving Society) tiek dēvēta par Bībeli) arī nav neviena mājiena un norādes. Izpētot Vācijas Nacionālās Jāšanas federācijas rokasgrāmatu, autors atradis šādu informāciju: „Priekšauts aizsargā braucēja kājas lejup no ceļiem no nosmērēšanās ar ieeļļotajiem grožiem, kā arī no grožu nokļūšanas starp braucēja kājām. Priekšauts var būt izgatavots no neliela vilnas auduma gabala, bieza tiksa vai lina audekla, un piemērots tā, lai braucējam derētu. Pajūgu braukšanas sportā un sacensībās priekšauta krāsai jābūt saskaņotai ar ratiem un sēdekļa polsterējumu.”
Apskatot senākus materiālus, Frances Underhill formulē, ka priekšautam ir „jāapņem jostas vieta, un, braucējam stāvot, jāsniedzas līdz potītēm”. C. W. Kellogg grāmatā „Braukšana ar zirgu” raksta, ka vasarā jāvelk priekšauti ar saskaņotu apšuvumu, kas gatavoti no kokvilnas vai lina audekla, un ziemā – no smagāka materiāla (vilnas u.c.). Priekšauts ir šūts tā, lai tas apņemtu jostas vietu, un būtu tik garš, ka braucējam sēžot, tas sniegtos gandrīz līdz pēdām, un būtu pietiekami plats, ar iešuvēm, lai netraucētu.
Skatot Tom Ryder CAA (Amerikas Pajūgu braukšanas biedrība) vajadzībām rediģēto Carriage Turnout and Appointments, kur noteikta atšķirība starp vasaras un aukstā laika – ziemas priekšautu. Vasaras priekšauts – liekams tūlīt zem jostas vietas tā, lai sniegtos līdz potītēm, taču ziemas priekšauts parasti ir liekams tik augstu uz ķermeņa cik vien iespējams. Abi priekšauta varianti ir veidoti pietiekami plati, lai abās pusēs zem kājām būtu iespējams tos ielocīt. Vasaras priekšauti tiek izgatavoti no viegliem materiāliem, tādiem kā dzeltenbrūnas krāsas koverkota (autora piezīme: gluda, paralēlām līnijām rievota viegla drāna, parasti no vilnas, ko izmanto uzvalku un mēteļu sūšanā) auduma, ko izmanto tad, kad brauc ar svinīgiem ratiem, vai no vēl vieglākiem un krāsainākiem audumiem, piemēram, no linu audekla, ko izmanto braucot ar ne tik formāliem ratiem. Priekšauti, kas šūti no smagākiem un rupjākiem audumiem, apsienami pilnīgi. Ryder šeit piebilst: Braukšanai paredzētos priekšautus reti izmantoja tie cilvēki, kuri brauca savās ikdienas darīšanās. Braukšanas uzsvārcis (apmetnis) vai ceļu sega bija vispārpieņemta lieta.
Tagad varam atšifrēt priekšautus, kas paredzēti lietošanai pajūgu braukšanas sacensībās vai izpriecu braucienos! Personīgā pieredze un novērojumi rāda, ka vairums cilvēku paši darina savus priekšautus, vai iegādājas tos kādā noteiktā vietā, lai gan ir veikali, kur piedāvā iegādāties specializētos pajūgu braukšanas priekšautus. Rūpnieciski ražotie priekšauti var būt gana dārgi, īpaši iesācējiem. Ja priekšauts šūts speciāli vienam cilvēkam, jebkuram no stiliem var piemērot ādas siksnas ar sprādzēm (priekšrokas dodama rullīšu tipa sprādzēm), diviem „D” tipa riņķiem un auduma vai ādas siksnām, „ātras atbrīvošanas” tipa sprādzi vai „cilpas un āķa” aizdari. Ja tiek izmantotas „cilpas un āķa” tipa aizdares, ir jāiešuj stiprinājumi, vai priekšauts jāpiegriež platāks, lai tas apjoztu jostas vietu un mugurpusē pārklātos. Šādi priekšauts šujams, ja paredzēts to lietot tikai vienam cilvēkam. Ja priekšautu velkās dažādi cilvēki, kuriem ir atšķirīgi izmēri, auduma vai auklas lente katrā pusē jāpiestirpina 36” garumā. Auklas krustojas mugurpusē un sasienamas priekšpusē.
Audumi un krāsas! Esmu novērojusi, ka mazgājams vilnas audums labi veido drapējumus, tāpat kā akrils/vilna vai akrilšķiedras, ko izmanto uzvalku vai svārku ražošanā. Atsevišķi tapsējumu ražotāju audumi arī ir piemēroti, īpaši tie, kuru audumi ir krāsu noturīgi un ūdensnecaurlaidīgi. Vieglākos audumos var veidoti ielaidumus. Klusāku toņu audumos (rūtoti un ar skotu rūtīm) var ielaist stingrāku audumu, lai priekšautu padarītu lietojamu arī apgrieztu otrādi, ja tiek lietotas „cilpas un āķa” tipa, apgrieztā auduma vai ādas siksniņu aizdares. Gan krāsām, gan krāsu toņiem jābūt noteiktiem un saskaņotiem ar ekipāžas izskatu. Krāsas un toņi nedrīkst būt spilgtāki par uzvalku vai svārkiem. Uz vienkrāsaina auduma priekšauta labajā pusē vai centrā (pēc izvēles) ceļu līmenī var izveitot monogrammu. Ja ir šaubas par priekšauta krāsu, var izvēlēties dzeltenbrūnu, jo tā ir tradicionāla.
Ceru, ka šīs piezīmes būs noderīgas gan iesācējiem, gan pieredzējušiem braucējiem, tāpat kā atbildes uz jautājumu par „braukšanas priekšautu”.
Aizjūga kopšana
Sagatavots pēc: http://www.discover-horse-carriage-driving.com
1. Atvēliet laiku aizjūga kopšanai!
2. Lai aizjūgu iztīrītu, tas jāizjauc pa daļām. Lai aizjūgu atbrīvotu no netīrumiem un sviedriem, tas jāmazgā ar labām seglu ziepēm, jānoskalo ar lielu daudzumu silta ūdens, jāpakar un jāļauj tam izžūt.
3. Pirms spodrināšanas jāpārliecinās, ka aizjūgs ir tīrs un sauss.
4. Lai uzklātu melno vai brūnu krēmu, jāizmanto tīra birstīte. Ādas spodrināšanas līdzekļi ir labāki nekā apavu spodrināšanas līdzekļi, jo tie ādu mitrina.
5. Gaišas ādas aizjūgam ieteicams izmantot neitrālas krāsas spodrināšanas krēmu, kas klājams uz mīkstas drānas un labi jāiestrādā ādā.
6. Aizjūga furnitūras daļu spodrināšanai jāizmanto misiņa spodrināšanas līdzekļi.
7. Kad aizjūgs notīrīts, tas pa nakti jāatstāj siltā telpā.
Spodrināšanas līdzeklis pamatīgi iesūcas ādā un piedod tai spīdumu, kad to notīra.
Spodrināšana:
Nepieciešams:
Mīksto, gaišo ādu spodrina tikai ar mīkstu drānu un mazgājamas ādas sloksni (angļu val. wash leathers).
Misiņa detaļas spodrina ar mazgājamas ādas sloksni (angļu val. wash leathers).
Tad, kad viss ir kārtīgi notīrīts un nospodrināts, aizjūgu saliek.
Gaišas krāsas zirga aizjūgam ieteicams izmantot baltu vai neitrālas krāsas spodrināmo krēmu, attiecīgi tumša zirga aizjūgam – tumšu.
Jāatceras, ka manēžas braukšanas pārbaudījumos tiesneši vērtējumā iekļauj atzīmi par aizjūga tīrību!
2. Lai aizjūgu iztīrītu, tas jāizjauc pa daļām. Lai aizjūgu atbrīvotu no netīrumiem un sviedriem, tas jāmazgā ar labām seglu ziepēm, jānoskalo ar lielu daudzumu silta ūdens, jāpakar un jāļauj tam izžūt.
3. Pirms spodrināšanas jāpārliecinās, ka aizjūgs ir tīrs un sauss.
4. Lai uzklātu melno vai brūnu krēmu, jāizmanto tīra birstīte. Ādas spodrināšanas līdzekļi ir labāki nekā apavu spodrināšanas līdzekļi, jo tie ādu mitrina.
5. Gaišas ādas aizjūgam ieteicams izmantot neitrālas krāsas spodrināšanas krēmu, kas klājams uz mīkstas drānas un labi jāiestrādā ādā.
6. Aizjūga furnitūras daļu spodrināšanai jāizmanto misiņa spodrināšanas līdzekļi.
7. Kad aizjūgs notīrīts, tas pa nakti jāatstāj siltā telpā.
Spodrināšanas līdzeklis pamatīgi iesūcas ādā un piedod tai spīdumu, kad to notīra.
Spodrināšana:
Nepieciešams:
- Tīras birstītes (brūnās un melnās glabājamas atsevišķi)
- Mīksta, sausa drāna
- Divas vai vairāk mazgājamas ādas sloksnes (angļu val. wash leathers)
- Veca zobu birstīte, lai attīrītu misiņa detaļas
Mīksto, gaišo ādu spodrina tikai ar mīkstu drānu un mazgājamas ādas sloksni (angļu val. wash leathers).
Misiņa detaļas spodrina ar mazgājamas ādas sloksni (angļu val. wash leathers).
Tad, kad viss ir kārtīgi notīrīts un nospodrināts, aizjūgu saliek.
Gaišas krāsas zirga aizjūgam ieteicams izmantot baltu vai neitrālas krāsas spodrināmo krēmu, attiecīgi tumša zirga aizjūgam – tumšu.
Jāatceras, ka manēžas braukšanas pārbaudījumos tiesneši vērtējumā iekļauj atzīmi par aizjūga tīrību!
Kā pielāgot aizjūgu un palīdzēt saglabāt zirga veselību
Sagatavots pēc: http://www.discover-horse-carriage-driving.com
Ir daži nosacījumi, kas jāņem vērā, lai zirgam pareizi pielāgotu aizjūgu:
Sakas šajā ziņā ir līdzīgas segliem, tās vislabāk piemērojamas katram zirgam atsevišķi.
Pērkot lietotu aizjūgu būtiski ir pārliecināties vai aizjūga daļas nav bojātas. Labs padoms – nekad nepērciet aizjūgu, ja nav iespēju to kārtīgi aplūkot (slikts apgaismojums utt.) – nebūs iespēju noteikt bojātās daļas!
Visos gadījumos vislabākais risinājums ir pieaicināt kādu pieredzējušu braucēju, ekspertu u.c. kompetentas personas, katrā ziņā šāds risinājums noteikti ietaupīs naudu un aiztaupīs uztraukumus.
...katrā ziņā aizjūgam uz zirga noteikti nav jāizskatās šādi:
- Pleci – tie ir stāvi vai slīpi?
- Krūtis – cik platas tās ir?
- Kakls – tā muskuļu masa, taukaudu apjoms
Sakas šajā ziņā ir līdzīgas segliem, tās vislabāk piemērojamas katram zirgam atsevišķi.
Pērkot lietotu aizjūgu būtiski ir pārliecināties vai aizjūga daļas nav bojātas. Labs padoms – nekad nepērciet aizjūgu, ja nav iespēju to kārtīgi aplūkot (slikts apgaismojums utt.) – nebūs iespēju noteikt bojātās daļas!
Visos gadījumos vislabākais risinājums ir pieaicināt kādu pieredzējušu braucēju, ekspertu u.c. kompetentas personas, katrā ziņā šāds risinājums noteikti ietaupīs naudu un aiztaupīs uztraukumus.
...katrā ziņā aizjūgam uz zirga noteikti nav jāizskatās šādi:
http://www.discover-horse-carriage-driving.com
Tātad, kas jāievēro, lai nodrošinātu, ka aizjūgs zirgam ir pareizi pielāgots?Piemērojot aizjūgu, sakām lēzeni jāguļ uz zirga abās kakla pusēs, tās nedrīkst saspiest zirga ādu. Starp zirga balseni un saku apakšu jābūt pietiekami platai vietai – tik daudz, lai brīvi varētu aizbāzt roku, kad zirgs stāv normālā pozīcijā. Šis princips jāievēro pielāgojot jebkādas sakas – gan tās, kas izmantojamas loka, gan tās, kas bezloka aizjūgā. Nepareiza saku pielāgošana var izraisīt dažādas traumas: Viena no visbiežāk sastopamajām problēmām ir berze, kas veidojas starp ādu un saku virsmu, jo tad, kad zirgs iejūgts, notiek nepārtraukta kustība un spiediens. Tādēļ ir būtiski, ka saku spēka punkts (D1 vai D2) atrodas tajā plecu daļā, kas kustas vismazāk.
Ja sakas ir pārāk zemas (lielas), tās guļ pār zirga plecu locītavām un vienmēr šajā vietā kustēsies. Iedarbojoties stipriem berzes spēkiem, saku augšdaļa nolieksies uz priekšu.
Pārāk platas sakas slīdēs no vienas puses uz otru, jo uz pleciem tās gulēs ļoti brīvi. Šīs kustības rezultātā drīz var parādīties noberzums tieši zem saku spēka punkta.
Ja sakas ir pārāk garas, laikā, kad zirgs vilks, tās slīdēs augšup un lejup.
Pārāk īsas sakas aizspiedīs zirga balseni, un zirgs var sākt smakt.
Pārāk šauras sakas saspiedīs zirga ādu un radīs noberzumus īpaši kakla augšdaļā.
Atvērtas sakas bojājumus var radīt, ja sasienamā siksna atsienas un sakas atveras un aizveras ikreiz, kad zirgs pakustās. Kakla augšdaļas āda tiks saspiesta un ievainota.
Nepareiza krūšu siksnas pielāgošana ādas bojājumus un sāpīgas vietas krūšu siksnas apvidū var radīt tad, ja krūšu siksna atrodas par zemu – tieši uz plecu locītavām.
Ja krūšu siksnu izmanto kopā ar fiksētu streņģu piederumiem (angļu val. unsprung trace hooks, solid splinter bar) tā nevar iet līdzi plecu kustībām un nepadodas kustībai, kā rezultātā var rasties ādas noberzumi.
Streņģu fiksācijas izmantošana ir nepieciešama tāda, lai tās sekotu līdzi zirga kustībām un izvairītos no ādas traumām (piemēram, angļu val. sprung trace hooks vai zveņģeles).
Krūšu siksnas izmantošana nav ieteicama, ja nepieciešams vilkt smagas kravas un ja kravas smagums (spēks) nav vienādi sadalīts pa visu krūšu un plecu apvidu.
Ja neesat pārliecināts vai ja uzsākat nodarboties ar braukšanu, ieteicams aizjūga pielāgošanu mācīties pieredzējuša braucēja uzraudzībā.
Tādējādi jūs varat izvairīties no bīstamiem pušumiem un traumām, kas varētu būt vēl dziļākas un nopietnākas.
Ja sakas ir pārāk zemas (lielas), tās guļ pār zirga plecu locītavām un vienmēr šajā vietā kustēsies. Iedarbojoties stipriem berzes spēkiem, saku augšdaļa nolieksies uz priekšu.
Pārāk platas sakas slīdēs no vienas puses uz otru, jo uz pleciem tās gulēs ļoti brīvi. Šīs kustības rezultātā drīz var parādīties noberzums tieši zem saku spēka punkta.
Ja sakas ir pārāk garas, laikā, kad zirgs vilks, tās slīdēs augšup un lejup.
Pārāk īsas sakas aizspiedīs zirga balseni, un zirgs var sākt smakt.
Pārāk šauras sakas saspiedīs zirga ādu un radīs noberzumus īpaši kakla augšdaļā.
Atvērtas sakas bojājumus var radīt, ja sasienamā siksna atsienas un sakas atveras un aizveras ikreiz, kad zirgs pakustās. Kakla augšdaļas āda tiks saspiesta un ievainota.
Nepareiza krūšu siksnas pielāgošana ādas bojājumus un sāpīgas vietas krūšu siksnas apvidū var radīt tad, ja krūšu siksna atrodas par zemu – tieši uz plecu locītavām.
Ja krūšu siksnu izmanto kopā ar fiksētu streņģu piederumiem (angļu val. unsprung trace hooks, solid splinter bar) tā nevar iet līdzi plecu kustībām un nepadodas kustībai, kā rezultātā var rasties ādas noberzumi.
Streņģu fiksācijas izmantošana ir nepieciešama tāda, lai tās sekotu līdzi zirga kustībām un izvairītos no ādas traumām (piemēram, angļu val. sprung trace hooks vai zveņģeles).
Krūšu siksnas izmantošana nav ieteicama, ja nepieciešams vilkt smagas kravas un ja kravas smagums (spēks) nav vienādi sadalīts pa visu krūšu un plecu apvidu.
Ja neesat pārliecināts vai ja uzsākat nodarboties ar braukšanu, ieteicams aizjūga pielāgošanu mācīties pieredzējuša braucēja uzraudzībā.
Tādējādi jūs varat izvairīties no bīstamiem pušumiem un traumām, kas varētu būt vēl dziļākas un nopietnākas.
Saku aizjūgs
Informācija no lapas http://www.discover-horse-carriage-driving.com
Saku aizjūgu (1.attēls) tradicionāli lieto, ja zirgu aizjūdz angļu stilā un smaga darba veikšanai. Sakas atrodas ap zirga kaklu, un parasti veidotas no ādas vai ļoti izturīga sintētiska materiāla. Pie tām ir atbalsti, kuriem piestiprinātas streņģes. Ja sākām ir šāda konstrukcija, zirgs pietiekami ērti var vilkt ratus.
 1.attēls Saku aizjūgs (www.nwhl.net)
|
Saku aizjūga veidi
Taisnās sakas ir aizjūgs, kuru izvēlas, ja jābrauc lielāki attālumi vai jāvelk smagas kravas. Saku oderējums veidots no vilnas vai sarža, kas ļoti labi absorbē sviedrus. Pēc saku izmantošanas tās ir jāizžāvē un jāizbirstē, lai izvairītos no zirga ādas bojājumiem.
Taisnās sakas ir aizjūgs, kuru izvēlas, ja jābrauc lielāki attālumi vai jāvelk smagas kravas. Saku oderējums veidots no vilnas vai sarža, kas ļoti labi absorbē sviedrus. Pēc saku izmantošanas tās ir jāizžāvē un jāizbirstē, lai izvairītos no zirga ādas bojājumiem.
2.attēls Taisnās sakas (www.discover-horse-carriage-driving.com)
Izliektās sakas vai Kay sakas parasti izmanto priekšnesumos. Tās ir ļoti elegantas un aizjūgā izskatās tiešām grezni, un vislabāk tās izskatās, ja zirgs priekšnesuma laikā aizjūgts vieglos ratos. Saku polsterējums ir veidots no ļoti mīkstas, rūsganas ādas. Šie materiāli ir ļoti viegli tīrāmi.
Cauruļveida (angļu val. piped) (3.attēls) sakām ir īpaši veidota apakšdaļa, kas nodrošina, ka traheja (balsene) vilkšanas laikā netiek saspiesta. Anatomiskās formas dēļ daži zirgi gluži vienkārši var sākt smakt ar parasti ieliektām sakām, tādēļ tiem jālieto daļēji izliektas sakas, tādējādi no tā var izvairīties.
Sakas ar atvērto augšdaļu (4.attēls)izmanto zirgiem, kuriem ir plata galva vai plāns, šaurs kakls, kur nepieciešams sakas piepolsterēt / piemērot no iekšpuses, lai nodrošinātu, ka sakas ieguļ pareizi. Šādas sakas var atvērt no augšpuses un uzslidināt uz kakla, un tad aizvērt ar siksnu, pirms pievieno ilksis.
Cauruļveida (angļu val. piped) (3.attēls) sakām ir īpaši veidota apakšdaļa, kas nodrošina, ka traheja (balsene) vilkšanas laikā netiek saspiesta. Anatomiskās formas dēļ daži zirgi gluži vienkārši var sākt smakt ar parasti ieliektām sakām, tādēļ tiem jālieto daļēji izliektas sakas, tādējādi no tā var izvairīties.
Sakas ar atvērto augšdaļu (4.attēls)izmanto zirgiem, kuriem ir plata galva vai plāns, šaurs kakls, kur nepieciešams sakas piepolsterēt / piemērot no iekšpuses, lai nodrošinātu, ka sakas ieguļ pareizi. Šādas sakas var atvērt no augšpuses un uzslidināt uz kakla, un tad aizvērt ar siksnu, pirms pievieno ilksis.
 3.attēls Cauruļveida sakas (www.discover-horse-carriage-driving.com) |  4.attēls Sakas ar atvērto augšdaļu (http://2.bp.blogspot.com)
|
Krūšu siksnu aizjūgs
Krūšu saku (krūšu siksnu aizjūgs) jeb Holandiešu saku aizjūgs ir pavisam savādāks salīdzinot ar sakām.
5.attēls Krūšu siksnu aizjūgs (www.horseloversheadquarters.com)
Šis aizjūgs ir viegli piemērojams, to var ātri pielāgot anatomiski pareizi katram zirgam. Tas ir veidots no stingras, platas un labi polsterētas krūšu siksnas, kas apņem zirga krūti, galos ir sprādzes, pie kurām pievieno streņģes. Atsevišķiem divjūgu aizjūgiem ir piesprādzējamas slejas.
Kakla daļas siksna ir tievāka, arī pielāgojama aizjūga daļa, kas krūšu siksnu notur vietā. Grožu riņķi ir piestiprināti kakla daļas siksnas augšpusē.
Šo aizjūga veidu parasti neizmanto smagu kravu vilkšanai, jo aizjūga krūšu daļa atrodas pār plecu locītavām, kas ierobežo plecu kustību. Šādi viegli var rasties ādas noberzumi. Ja šo aizjūgu izmanto kravu vilkšanai, kas atrodas uz zemes un ja krūšu siksna nav fiksēta ar neīsto martingalu pie sedulkas, krūšu siksna viegli aizslīd augšup un spiež uz zirga balseni.
No otras puses, ir svarīgi aizjūga krūšu siksnu piemērot tā, lai tā nebūtu pārāk zemu vai neatrastos tieši uz pleca locītavām, jo tādējādi viegli var rasties ādas ievainojumi. Šāda tipa aizjūgu plaši izmanto vieglu kariešu un ratu vilkšanai.
Kakla daļas siksna ir tievāka, arī pielāgojama aizjūga daļa, kas krūšu siksnu notur vietā. Grožu riņķi ir piestiprināti kakla daļas siksnas augšpusē.
Šo aizjūga veidu parasti neizmanto smagu kravu vilkšanai, jo aizjūga krūšu daļa atrodas pār plecu locītavām, kas ierobežo plecu kustību. Šādi viegli var rasties ādas noberzumi. Ja šo aizjūgu izmanto kravu vilkšanai, kas atrodas uz zemes un ja krūšu siksna nav fiksēta ar neīsto martingalu pie sedulkas, krūšu siksna viegli aizslīd augšup un spiež uz zirga balseni.
No otras puses, ir svarīgi aizjūga krūšu siksnu piemērot tā, lai tā nebūtu pārāk zemu vai neatrastos tieši uz pleca locītavām, jo tādējādi viegli var rasties ādas ievainojumi. Šāda tipa aizjūgu plaši izmanto vieglu kariešu un ratu vilkšanai.
Brollar tipa aizjūgs – divu kombinācija vienā
Brollar (maratona saku, franču tipa sakas u.c. apzīmējumi) ir krūšu siksnas un saku apvienojums, kas izgudrots relatīvi nesen.
Labi pielāgojams, tas kārtīgi pieguļ zirga kaklam un pleciem, un apvieno sevī visus krūšu siksnas un saku pozitīvos aspektus.
Izgriezums plecu locītavu daļā nodrošina ļoti ērtu stāvokli uz zirga, atļaujot maksimālu zirga plecu kustību.
Šāda tipa aizjūgu arvien biežāk izmanto maratona, šķēršļu (konusu) sacensībās, kā arī garo distanču braukšanā.
Labi pielāgojams, tas kārtīgi pieguļ zirga kaklam un pleciem, un apvieno sevī visus krūšu siksnas un saku pozitīvos aspektus.
Izgriezums plecu locītavu daļā nodrošina ļoti ērtu stāvokli uz zirga, atļaujot maksimālu zirga plecu kustību.
Šāda tipa aizjūgu arvien biežāk izmanto maratona, šķēršļu (konusu) sacensībās, kā arī garo distanču braukšanā.
Kā darbojas aizjūgs?
Informācija no http://www.discover-horse-carriage-driving.com/
Zirga aizjūgs pamatā sastāv no trīs daļām:
Visbiežāk izmanto sakas un krūšu sakas (krūšu siksnas).
Mūsdienu pajūgu braukšanas sports palīdz izveidot arvien labāku anatomiski piemērotu aizjūgu.
Brollar (angļu val.) (franču tipa, maratona sakas u.c. variācijās) ir viens no rezultātiem - ļoti labs izgudrojums. Šī ir veiksmīga saku un krūšu siksnu kombinācija, kas zirgam ļauj justies īpaši ērti.
Šis attēls ļauj izprast saku darbību.
- daļas, ar kuru velk: sakas ar vienu vai diviem izliektiem paliktņiem / atbalstiem, kas ir piestiprināti pie darba zirgu sakām un kas tur streņģes, vai krūšu sakām (krūšu siksnas) un streņģēm;
- daļas, pie kuras ir piestiprinātas ratu ilksis: sedulka un dzeņaukstu paliktņi (ilkšu āķi);
- bremzēšanas sistēma: slejas.
Visbiežāk izmanto sakas un krūšu sakas (krūšu siksnas).
Mūsdienu pajūgu braukšanas sports palīdz izveidot arvien labāku anatomiski piemērotu aizjūgu.
Brollar (angļu val.) (franču tipa, maratona sakas u.c. variācijās) ir viens no rezultātiem - ļoti labs izgudrojums. Šī ir veiksmīga saku un krūšu siksnu kombinācija, kas zirgam ļauj justies īpaši ērti.
Šis attēls ļauj izprast saku darbību.
G ir zirga gravitācijas centrs, D1 un D2 ir ideālie saku punkti. To atrašanās vietas ir atkarīgas no atšķirīgu pretestības W1 un W2 punktu centriem.
Skatoties uz attēlu, ir viegli saprast, ka zirgs vislabāk var vilkt ar atrašanās punktu (vietu), kas atrodas tā plecu locītavu priekšā. Šo punktu var atrast, ja novelk līniju no zirga gravitācijas centra un aizjūgtu ratu vai pretestības objekta centra.
Gadījumā, ja objekts atrodas uz zemes (baļķis, riepa u.c.), ideālais vilkšanas punkts ir punktā D1, kas atrodas pleca locītavas priekšā. Tas ir vienā līnijā ar gravitācijas centru G un pretestības objekta centru W1.
Ja zirgs velk ratus ar augstāk novietotu pretestības centru W2, ideālais vilkšanas punkts ir D2, kas novirzās nedaudz uz leju, tuvāk pleca locītavai.
Skatoties uz attēlu, ir viegli saprast, ka zirgs vislabāk var vilkt ar atrašanās punktu (vietu), kas atrodas tā plecu locītavu priekšā. Šo punktu var atrast, ja novelk līniju no zirga gravitācijas centra un aizjūgtu ratu vai pretestības objekta centra.
Gadījumā, ja objekts atrodas uz zemes (baļķis, riepa u.c.), ideālais vilkšanas punkts ir punktā D1, kas atrodas pleca locītavas priekšā. Tas ir vienā līnijā ar gravitācijas centru G un pretestības objekta centru W1.
Ja zirgs velk ratus ar augstāk novietotu pretestības centru W2, ideālais vilkšanas punkts ir D2, kas novirzās nedaudz uz leju, tuvāk pleca locītavai.
Šis zīmējums ļauj izprast krūšu siksnu darbību
C ir krūšu siksnas vidus punkts.
Ja zirgs velk ratus ar relatīvi augstu pretestības objekta centru W2, krūšu siksnas C punkts ir tuvu tai vietai kā tas būtu, ja brauc ar sakām. Šis punkts ir tuvu ideālajam vilkšanas punktam.
Taču, ja jāvelk baļķis vai riepa, kas atrodas uz zemes (pretestības objekta centrs W1), C punkts teorētiski noslīd tuvu balsenei, un zirgs var sākt smakt (zaļā līnija). Tādējādi krūšu siksna nav piemērota smagu uz zemes vai zemu novietotu objektu vilkšanai.
Dažādu pajūgu braukšanā izmantoto laužņu iedarbība
Materiāls sagatavots pēc Erich Oese 1988.gadā izdotās grāmatas „Zweispännig Fahren” (latv. val. Divjūgu braukšana)
Sagatavoja Anda Pavlovska
Pirms laužņu iedarbības izzināšanas ir jāievēro kāds būtisks nosacījums – izvēlētā mutes dzelža vēlamā iedarbība tiks panākta tikai tad, ja braucēja roku darbība būs maiga, mīksta un izjusta.
Viens no pamatnoteikumiem iemauktu piemērošanā zirgam ir tas vai izvēlētais mutes dzelzis zirgam patīk. Tas nozīmē – pacietīgi, ņemot vērā visus apstākļus, mutes dzelži zirgam jāizmēģina, lai atrastu īsto, kas ir „atslēga” uz zirga muti. Nekādā gadījumā nedrīkst un nevajag cerēt, ka problēma tiks atrisināta ar asāku/asākas iedarbības mutes dzelzi. Pirmā, šķietami optimistiskā, zirga reakcija drīz novedīs pie vēl lielākām problēmām.
Normālos apstākļos mutes dzelzim jāatrodas viena pirksta platumā virs ilkņa (kastrātiem un ērzeļiem), ķēvēm – attiecīgi tajā pašā vietā. Zirgiem, kuri uz muti ir ļoti jūtīgi, pieņemts mutes dzelzi likt nedaudz augstāk. Mutes kaktiņā jābūt pāris nelielām ādas krokām – ja mutes dzelzis ir par augstu – kroku ir daudz. Mazāk jūtīgiem zirgiem mutes dzelzis drīzāk atrodas nedaudz dziļāk. Divgadīgiem un trīsgadīgiem zirgiem pirmajos uzdevumos (treniņos) izmanto mutes dzelzi, kas ir biezs – visbiežāk tā ir parastā vienkārši lauztā trenze. Ja apmācībā izmanto dubultriņķu trenzi, stilistiski tā piederas arī pie siksnu (bezloka) aizjūga bez sakām.
Braucamajiem zirgiem izmanto arī gumijas trenzi, kuras iedarbība ir mīksta. Stīvām, cietām, „ierūsējušām” vai traumētām mutēm šāda trenze kalpo kā korekcijas līdzeklis, respektīvi, kā atpūtas trenze. Ja mute ir traumēta, trenze jāliek tā, lai traumētā vieta netiek aizskarta.
Gumijas mutes stieņi tiek izmantoti arī braukšanai paredzētajos laužņos.
Jaunu zirgu apmācībā un iebraukšanā vienmēr izmanto biezu trenzi, tā, lai zirgs varētu mācīties to pieņemt. Kamēr zirgs iemācās trenzi pieņemt, uzņemt to un pēc tam atbrīvot to/palaist, ir jāizmanto vienkārši lauzts mutes dzelzis (parastā vienkārši lauztā trenze). Stilistiski pie šāda veida trenzes piederas saku aizjūgs. Šī iemesla pēc ir braukšanas laužņi ar lauzto mutes dzelzi, kas, pēc ārējā izskata, neatšķiras no stingajiem (starren vācu val.) braukšanas laužņiem (piemēram, Elkoņtipa lauznis ar lauzto mutes stieni)
Nereti notiek tā, ka jauni zirgi izvairās no mutes dzelža spiediena uz mēli – tie „paceļas augšā” vai pat „iet virs” mutes dzelža. Manēžas braukšanā tā ir viena no rupjākajām kļūdām. Šādu situāciju var novērst, ja vairākas nedēļas izmanto uz mutes dzelža uzliktu gumijas mēles vilcēju (Zungenstrecker vācu val.). Arī viens no diviem dubultā mutes dzelža dzelžiem ar pārvietojamu/maināmu locījuma vietu var šo uzdevumu veikt, rosinot zirga košļāšanu/darbību ar muti.
Iegādājoties vai piemērot kādu no laužņiem ir jāievēro un jāuzmanās, lai laužņa virsējā „kājiņa” ir pietiekami izliekta tā, lai laužņa ādas sprādze/siksna neradītu spiedienu uz zirga vaigu ādu. Laužņa mutes dzelzis ir pareizi piemērots tad, ja laužņa „kājas” nesaspiež lūpu kaktiņus, un mutes dzelzis nav redzams nevienā pusē. Laužņa labajā pusē piestiprinātajai laužņa ķēdītei jābūt piestiprinātai mutes dzelža augstumā zem apakšžokļa tā, lai tā piegultu gludi. Vecākiem laužņu modeļiem laužņa ķēdīte ārpusē jau ir piestiprināta. Kad lauzni mazgā/tīra, tas ir neparocīgi, taču tiek nodrošināts, ka vismaz vienā laužņa pusē ķēdīte būs piestiprināta vienmēr. Mutes dzelzis – resnāks vienmēr ir labāks nekā tievāks, ieliektam mutes dzelzim, vispārēji, ir priekšroka pār pilno/taisno mutes dzelzi.
Vienmēr ir jāatceras, ka arī braucamie zirgi lauznim, tā lietošanai, ir jāsagatavo – tam jāiemācās to „uzņemt” un „atbrīvot”.
Braucējam ir četras iespējas kā rīkoties, lai izmainītu ietekmi/iedarbību uz zirga muti:
1.mainīt mutes dzelzi,
2.izmainīt mutes dzelža garumu,
3.sprādzēt tā, lai iedarbība būtu mīkstāka vai asāka,
4.pārsprādzēt grožus.
Šo iespēju lietderīga kombinācija lielā mērā ļauj panākt koriģēšanu un regulēšanu. Izmēģināt, lai atrastu konkrētam zirgam piemērotākos iemauktus (t.sk. mutes dzelzi) – vienmēr ar mērķi panākt iejūgtā zirga darba regulēšanu. Tādēļ ir nepieciešams noskaidrot parādības cēloni. Lai to panāktu, zirgs ir jānovēro.
Svarīgākās parādības, kuru gadījumā noder zināšanas par zirga iemauktiem (mutes dzelžiem) aprakstītas zemāk.
Mierīgs laužņa stāvoklis, no vienas puses, ir atkarīgs no pareizas purna siksnas (kapsulas) konstrukcijas, no otras puses, no vieglas saku acu kustības (divjūgiem un četrjūgiem). Pilnībā kustīgas saku acis cilā riņķīšus, kuros ievērti groži, kas tādējādi ietekmē blakus esošo zirgu mutes. Jo intensīvāk kustas zirgs un kustina sakas, jo vairāk blakuszirga nostiprinātās grožu acis traumē zirga muti.
Ja lauznis ir ielikts dziļāk, pastāv bīstamība, it sevišķi zirgiem, kas nav labi iestrādāti, ka zirgs mēli turēs/savilks augstu. Braucējs to var noteikt pēc tā, ka zirgs pēkšņi „aiziet aiz vertikāles” un „aiziet aiz trenzes”/nometas.
Ja centīgs zirgs enerģiski izturas pret mutes dzelzi, asa iedarbība ir visbiežāk izmantotais nepiemērotais korekcijas mēģinājums. Vairākumā gadījumu pietiek, ja zirgu „paņem” īsākos grožos un strādā tādā veidā. Normālos apstākļos zirgam drīz būtu jānomierinās, īpaši tad, ja šādi strādājot iedarbība tiek veikta maigāk nekā pirms tam.
Asa iedarbība ar mutes dzelzi parasti noved zirgu pie uztraukuma sakāpinājuma. Zirgs izšķērdē savu enerģiju un ļoti strauji fiziski nogurst.
Augstākai vai dziļākai mutes dzelža likšanai braukšanā ir lielāka nozīme nekā jāšanā, īpaši divjūgu, četrjūgu u.tml. vai tandēmu priekšējiem zirgiem (kurus, atšķirībā no vienjūga un divjūga zirgiem, aizsniegt ar pātagu ir grūtāk), uz kuriem pātaga tādējādi nedarbojas kā jātnieka svars un kājas (šenkeļi). Lai vadītu pāra abus zirgus kā kompensācija tiek izmantots augstāk/dziļāk likts mutes dzelzis, kas ir mēģinājuma vērts veids.
Problēmas braucējiem sagādā tādi zirgi, ar kuriem ir braucis braucējs, kuram ir nemierīgas un stingra rokas, kas zirga muti ir padarījušas nejūtīgu, ar tendenci „ iet pret mutes dzelzi”. Korekcija ir laikietilpīga. Šādos gadījumos palīdzēt var tikai ļoti jūtīgas rokas, palaižot kur vien tas iespējams. Lauztās trenzes (parastās) izmantošana atbalstīs/palīdzēs atjaunot mutes jūtību. Pirmais priekšnosacījums visa darba panākumiem, protams, ir pilnīga sasprindzināto žokļu atbrīvošana un sadziedēšana.
Braucēji, kuriem ir mīksta roka, šo kļūdu ar panākumiem izlabo izmantojot Segundo, Howlett tipa laužņus.
Viens no pamatnoteikumiem iemauktu piemērošanā zirgam ir tas vai izvēlētais mutes dzelzis zirgam patīk. Tas nozīmē – pacietīgi, ņemot vērā visus apstākļus, mutes dzelži zirgam jāizmēģina, lai atrastu īsto, kas ir „atslēga” uz zirga muti. Nekādā gadījumā nedrīkst un nevajag cerēt, ka problēma tiks atrisināta ar asāku/asākas iedarbības mutes dzelzi. Pirmā, šķietami optimistiskā, zirga reakcija drīz novedīs pie vēl lielākām problēmām.
Normālos apstākļos mutes dzelzim jāatrodas viena pirksta platumā virs ilkņa (kastrātiem un ērzeļiem), ķēvēm – attiecīgi tajā pašā vietā. Zirgiem, kuri uz muti ir ļoti jūtīgi, pieņemts mutes dzelzi likt nedaudz augstāk. Mutes kaktiņā jābūt pāris nelielām ādas krokām – ja mutes dzelzis ir par augstu – kroku ir daudz. Mazāk jūtīgiem zirgiem mutes dzelzis drīzāk atrodas nedaudz dziļāk. Divgadīgiem un trīsgadīgiem zirgiem pirmajos uzdevumos (treniņos) izmanto mutes dzelzi, kas ir biezs – visbiežāk tā ir parastā vienkārši lauztā trenze. Ja apmācībā izmanto dubultriņķu trenzi, stilistiski tā piederas arī pie siksnu (bezloka) aizjūga bez sakām.
Braucamajiem zirgiem izmanto arī gumijas trenzi, kuras iedarbība ir mīksta. Stīvām, cietām, „ierūsējušām” vai traumētām mutēm šāda trenze kalpo kā korekcijas līdzeklis, respektīvi, kā atpūtas trenze. Ja mute ir traumēta, trenze jāliek tā, lai traumētā vieta netiek aizskarta.
Gumijas mutes stieņi tiek izmantoti arī braukšanai paredzētajos laužņos.
Jaunu zirgu apmācībā un iebraukšanā vienmēr izmanto biezu trenzi, tā, lai zirgs varētu mācīties to pieņemt. Kamēr zirgs iemācās trenzi pieņemt, uzņemt to un pēc tam atbrīvot to/palaist, ir jāizmanto vienkārši lauzts mutes dzelzis (parastā vienkārši lauztā trenze). Stilistiski pie šāda veida trenzes piederas saku aizjūgs. Šī iemesla pēc ir braukšanas laužņi ar lauzto mutes dzelzi, kas, pēc ārējā izskata, neatšķiras no stingajiem (starren vācu val.) braukšanas laužņiem (piemēram, Elkoņtipa lauznis ar lauzto mutes stieni)
Nereti notiek tā, ka jauni zirgi izvairās no mutes dzelža spiediena uz mēli – tie „paceļas augšā” vai pat „iet virs” mutes dzelža. Manēžas braukšanā tā ir viena no rupjākajām kļūdām. Šādu situāciju var novērst, ja vairākas nedēļas izmanto uz mutes dzelža uzliktu gumijas mēles vilcēju (Zungenstrecker vācu val.). Arī viens no diviem dubultā mutes dzelža dzelžiem ar pārvietojamu/maināmu locījuma vietu var šo uzdevumu veikt, rosinot zirga košļāšanu/darbību ar muti.
Iegādājoties vai piemērot kādu no laužņiem ir jāievēro un jāuzmanās, lai laužņa virsējā „kājiņa” ir pietiekami izliekta tā, lai laužņa ādas sprādze/siksna neradītu spiedienu uz zirga vaigu ādu. Laužņa mutes dzelzis ir pareizi piemērots tad, ja laužņa „kājas” nesaspiež lūpu kaktiņus, un mutes dzelzis nav redzams nevienā pusē. Laužņa labajā pusē piestiprinātajai laužņa ķēdītei jābūt piestiprinātai mutes dzelža augstumā zem apakšžokļa tā, lai tā piegultu gludi. Vecākiem laužņu modeļiem laužņa ķēdīte ārpusē jau ir piestiprināta. Kad lauzni mazgā/tīra, tas ir neparocīgi, taču tiek nodrošināts, ka vismaz vienā laužņa pusē ķēdīte būs piestiprināta vienmēr. Mutes dzelzis – resnāks vienmēr ir labāks nekā tievāks, ieliektam mutes dzelzim, vispārēji, ir priekšroka pār pilno/taisno mutes dzelzi.
Vienmēr ir jāatceras, ka arī braucamie zirgi lauznim, tā lietošanai, ir jāsagatavo – tam jāiemācās to „uzņemt” un „atbrīvot”.
Braucējam ir četras iespējas kā rīkoties, lai izmainītu ietekmi/iedarbību uz zirga muti:
1.mainīt mutes dzelzi,
2.izmainīt mutes dzelža garumu,
3.sprādzēt tā, lai iedarbība būtu mīkstāka vai asāka,
4.pārsprādzēt grožus.
Šo iespēju lietderīga kombinācija lielā mērā ļauj panākt koriģēšanu un regulēšanu. Izmēģināt, lai atrastu konkrētam zirgam piemērotākos iemauktus (t.sk. mutes dzelzi) – vienmēr ar mērķi panākt iejūgtā zirga darba regulēšanu. Tādēļ ir nepieciešams noskaidrot parādības cēloni. Lai to panāktu, zirgs ir jānovēro.
Svarīgākās parādības, kuru gadījumā noder zināšanas par zirga iemauktiem (mutes dzelžiem) aprakstītas zemāk.
Mierīgs laužņa stāvoklis, no vienas puses, ir atkarīgs no pareizas purna siksnas (kapsulas) konstrukcijas, no otras puses, no vieglas saku acu kustības (divjūgiem un četrjūgiem). Pilnībā kustīgas saku acis cilā riņķīšus, kuros ievērti groži, kas tādējādi ietekmē blakus esošo zirgu mutes. Jo intensīvāk kustas zirgs un kustina sakas, jo vairāk blakuszirga nostiprinātās grožu acis traumē zirga muti.
Ja lauznis ir ielikts dziļāk, pastāv bīstamība, it sevišķi zirgiem, kas nav labi iestrādāti, ka zirgs mēli turēs/savilks augstu. Braucējs to var noteikt pēc tā, ka zirgs pēkšņi „aiziet aiz vertikāles” un „aiziet aiz trenzes”/nometas.
Ja centīgs zirgs enerģiski izturas pret mutes dzelzi, asa iedarbība ir visbiežāk izmantotais nepiemērotais korekcijas mēģinājums. Vairākumā gadījumu pietiek, ja zirgu „paņem” īsākos grožos un strādā tādā veidā. Normālos apstākļos zirgam drīz būtu jānomierinās, īpaši tad, ja šādi strādājot iedarbība tiek veikta maigāk nekā pirms tam.
Asa iedarbība ar mutes dzelzi parasti noved zirgu pie uztraukuma sakāpinājuma. Zirgs izšķērdē savu enerģiju un ļoti strauji fiziski nogurst.
Augstākai vai dziļākai mutes dzelža likšanai braukšanā ir lielāka nozīme nekā jāšanā, īpaši divjūgu, četrjūgu u.tml. vai tandēmu priekšējiem zirgiem (kurus, atšķirībā no vienjūga un divjūga zirgiem, aizsniegt ar pātagu ir grūtāk), uz kuriem pātaga tādējādi nedarbojas kā jātnieka svars un kājas (šenkeļi). Lai vadītu pāra abus zirgus kā kompensācija tiek izmantots augstāk/dziļāk likts mutes dzelzis, kas ir mēģinājuma vērts veids.
Problēmas braucējiem sagādā tādi zirgi, ar kuriem ir braucis braucējs, kuram ir nemierīgas un stingra rokas, kas zirga muti ir padarījušas nejūtīgu, ar tendenci „ iet pret mutes dzelzi”. Korekcija ir laikietilpīga. Šādos gadījumos palīdzēt var tikai ļoti jūtīgas rokas, palaižot kur vien tas iespējams. Lauztās trenzes (parastās) izmantošana atbalstīs/palīdzēs atjaunot mutes jūtību. Pirmais priekšnosacījums visa darba panākumiem, protams, ir pilnīga sasprindzināto žokļu atbrīvošana un sadziedēšana.
Braucēji, kuriem ir mīksta roka, šo kļūdu ar panākumiem izlabo izmantojot Segundo, Howlett tipa laužņus.
Segundo tipa lauznis
 | Howlett tipa lauznis
 |
Šāda tipa laužņi nav sastopami visai bieži. Šo laužņu iedarbības pamatā ir to augstā mēles brīvība, kas mīkstina spiedienu uz jūtīgajām mutes daļām.
Zirgiem, ar kuriem ir braukts brutāli un cietsirdīgi, laužņa ķēdītes vieta var būt traumēta (noberzta jēla u.tml.). šādos gadījumos var izmantot ādas siksniņu, kuru liek tā, lai neskartu un vēl vairāk nekairinātu traumēto vietu. Vieglākos ievainojuma gadījumos var izmantot laužņa ķēdītes paliktņus no ādas vai gumijas, kas zirgam rada atvieglojumu.
Braukšana ar stingrām, nejūtīgām rokām visbiežāk noved pie zirga mutes notrulināšanas. Saprotams, ka pirmais uzdevums ir mutes sadziedēšana. Laimīgā kārtā zirga mutes gļotāda sadzīst relatīvi ātri. Tad, kad gļotādas ir sadzijušas palīdzēt var veltņa tipa (ar rullīšiem) mutes dzelzis, kas palīdz zirgam lauzni atbrīvot/palaist (vācu val. loslassen). Laužņa „uzņemšana” notiek ar ass grozīšanu, uz kuras veltnīši ir uzlikti. Tā kā veltnīši paši nekustās, mutes gļotādu nevar ietekmēt berze, kāda rodas, ja izmanto nekustīgo lauzni.
Pie kustīgajiem laužņiem pieder arī pumpveida lauznis, kur mutes dzelzis, piestiprināts pie laužņa „kājiņas” riņķu iekšpusē , kustās pāris milimetru robežās.
Zirgiem, ar kuriem ir braukts brutāli un cietsirdīgi, laužņa ķēdītes vieta var būt traumēta (noberzta jēla u.tml.). šādos gadījumos var izmantot ādas siksniņu, kuru liek tā, lai neskartu un vēl vairāk nekairinātu traumēto vietu. Vieglākos ievainojuma gadījumos var izmantot laužņa ķēdītes paliktņus no ādas vai gumijas, kas zirgam rada atvieglojumu.
Braukšana ar stingrām, nejūtīgām rokām visbiežāk noved pie zirga mutes notrulināšanas. Saprotams, ka pirmais uzdevums ir mutes sadziedēšana. Laimīgā kārtā zirga mutes gļotāda sadzīst relatīvi ātri. Tad, kad gļotādas ir sadzijušas palīdzēt var veltņa tipa (ar rullīšiem) mutes dzelzis, kas palīdz zirgam lauzni atbrīvot/palaist (vācu val. loslassen). Laužņa „uzņemšana” notiek ar ass grozīšanu, uz kuras veltnīši ir uzlikti. Tā kā veltnīši paši nekustās, mutes gļotādu nevar ietekmēt berze, kāda rodas, ja izmanto nekustīgo lauzni.
Pie kustīgajiem laužņiem pieder arī pumpveida lauznis, kur mutes dzelzis, piestiprināts pie laužņa „kājiņas” riņķu iekšpusē , kustās pāris milimetru robežās.
Pumpveida lauznis (ar kustīgām laužņa „kājiņām”)
Kad zirgs lauzni „uzņem”, mutes dzelzis paslīd uz augšu, taču, kad atbrīvo – uz leju, tādā veidā atbrīvojot žokļu vietu, kas tiek pakļauta spiedienam ilgāku laiku, un dod izdevību atpūtai. Šāda tipa mutes dzelzi var izmantot arī stīvām, nekustīgām mutēm. Šāds mutes dzelzis tika radīts, lai braucēja rokām ik pa laikam ļautu atpūsties, jo zirgi pie tam iemācās „aiziet aiz mutes dzelža”. Ja lieto pumpveida lauzni, laužņa ķēdīte atrodas „normālā” stāvoklī, tādējādi mutes dzelža uzslīdēšana par garu, tādā veidā lauznis „izkrīt cauri” un nospīlē mēli un žokļus.
Visos aprakstītajos gadījumos groži jāsprādzē pie laužņa riņķiem, laužņa ķēdīte var būt nedaudz īsāka nekā tas ir normāli.
Arī braucamajiem zirgiem ir novērojama dabiskā nepilnība. Zirgi izrāda šķietami nevienādu jūtību uz abām mutes pusēm. Vairumā gadījumu zirgi ir „šķībi” no labās pakaļpuses uz kreiso priekšpusi, tie novirza labās pakaļkājas nospiedumu pār priekškājas nospiedumu uz āru un „iekrīt” uz kreiso plecu. Tādējādi tiem ir grūtāk ieliekties pa labi. Jāšanas skolā šai problēmai ir veltīts vesels uzdevumu komplekss ar nosaukumu „Taisnvirziens”. Braucējam precīzi jāzina uzdevumu kopums, lai tiktu galā ar šīm grūtībām ne tikai tad, kad rit darbs „zem segliem”, bet arī tad, kad rit praktiskais darbs pajūgā. Pamatprincips ir: jo groži maigāk piesprādzēti (mazāks spēka plecs), jo lielāka noteicošā iedarbība. Uz „iekritušo” labo pusi groži jāsprādzē pie laužņa riņķiem (nevis kādā no laužņa kājiņas grožu sprādzējuma vietām). Tas tādēļ, lai braucēja roku spēks/svars nebūtu par lielu/spēcīgu (it sevišķi, ja brauc ar divjūgu un abi zirgi iet enerģiski uz priekšu), kas tādējādi atkal kavē roku maigo darbību, kreisās puses groži jāsprādzē pie pirmās sprādzējuma vietas. Tādā veidā sasniedz labāku caurlaidību pa labi, kas apvienota ar saglabājošu iedarbību uz plecu, kā arī tajā pašā laikā tiek galā ar šķībumu pagriezienā pa kreisi un ar kreisā pleca „iekrišanu/izkrišanu” virzienā pa labi.
Asā grožu piesprādzēšanas gadījumā (lielāks spēka plecs) vienmēr ir jāņem vērā kādā mērā sviras pagarinājums ietekmē spiedienu uz zirga muti. Tie, kuri vēlas par to pārliecināties, var paņemt lauzni, uzlikt uz kailas kājas ikriem, uzlikt laužņa ķēdīti, un tad paņemt grožus.
Jāņem vērā, ka zirga mute šādam spiedienam ir pakļauta visu brauciena laiku, jāsaprot ir arī tas, ka tas var radīt neciešamas sāpes, no kurām zirgs cenšas atbrīvoties stipri velkot. Asa grožu piesprādzēšana tādējādi ir lēmums, kuru pieņemt var tikai braucējs ar „domājošām” rokām.
Visos aprakstītajos gadījumos groži jāsprādzē pie laužņa riņķiem, laužņa ķēdīte var būt nedaudz īsāka nekā tas ir normāli.
Arī braucamajiem zirgiem ir novērojama dabiskā nepilnība. Zirgi izrāda šķietami nevienādu jūtību uz abām mutes pusēm. Vairumā gadījumu zirgi ir „šķībi” no labās pakaļpuses uz kreiso priekšpusi, tie novirza labās pakaļkājas nospiedumu pār priekškājas nospiedumu uz āru un „iekrīt” uz kreiso plecu. Tādējādi tiem ir grūtāk ieliekties pa labi. Jāšanas skolā šai problēmai ir veltīts vesels uzdevumu komplekss ar nosaukumu „Taisnvirziens”. Braucējam precīzi jāzina uzdevumu kopums, lai tiktu galā ar šīm grūtībām ne tikai tad, kad rit darbs „zem segliem”, bet arī tad, kad rit praktiskais darbs pajūgā. Pamatprincips ir: jo groži maigāk piesprādzēti (mazāks spēka plecs), jo lielāka noteicošā iedarbība. Uz „iekritušo” labo pusi groži jāsprādzē pie laužņa riņķiem (nevis kādā no laužņa kājiņas grožu sprādzējuma vietām). Tas tādēļ, lai braucēja roku spēks/svars nebūtu par lielu/spēcīgu (it sevišķi, ja brauc ar divjūgu un abi zirgi iet enerģiski uz priekšu), kas tādējādi atkal kavē roku maigo darbību, kreisās puses groži jāsprādzē pie pirmās sprādzējuma vietas. Tādā veidā sasniedz labāku caurlaidību pa labi, kas apvienota ar saglabājošu iedarbību uz plecu, kā arī tajā pašā laikā tiek galā ar šķībumu pagriezienā pa kreisi un ar kreisā pleca „iekrišanu/izkrišanu” virzienā pa labi.
Asā grožu piesprādzēšanas gadījumā (lielāks spēka plecs) vienmēr ir jāņem vērā kādā mērā sviras pagarinājums ietekmē spiedienu uz zirga muti. Tie, kuri vēlas par to pārliecināties, var paņemt lauzni, uzlikt uz kailas kājas ikriem, uzlikt laužņa ķēdīti, un tad paņemt grožus.
Jāņem vērā, ka zirga mute šādam spiedienam ir pakļauta visu brauciena laiku, jāsaprot ir arī tas, ka tas var radīt neciešamas sāpes, no kurām zirgs cenšas atbrīvoties stipri velkot. Asa grožu piesprādzēšana tādējādi ir lēmums, kuru pieņemt var tikai braucējs ar „domājošām” rokām.
Laužņa iedarbības pārbaude
Trenzes un laužņi
Materiāls sagatavots pēc Erich Oese 1988.gadā izdotās grāmatas „Zweispännig Fahren” (latv. val. Divjūgu braukšana)
Sagatavoja Anda Pavlovska
Sagatavoja Anda Pavlovska
Izmantotie mutes dzelži un palīglīdzekļi (palīgpavadas u.c.) ir aizjūga sastāvdaļas, kuru darbība braucējam jāizprot. Labi jāpārzina to iedarbība, lai sekmīgi attiecīgie mutes dzelži tiktu izmantoti kā zirgu apmācībā, tā sacensību pārbaudījumos.
Braukšanā izmantotā mutes dzelža (laužņa vai trenzes) izvēli nosaka zirga vecums, apmācības pakāpe, izmantošanas vajadzība, stilistiska un vēsturiska saderība ar izmantot aizjūgu, braucēja sagatavotības līmenis, zināšanas par jebkura mutes dzelža iedarbību, izpratne par mutes dzelža izvēli, prasme pareizi izmantot.
Jaunzirgu apmācībā eksperti iesaka izmantot parasto trenzi, kuras iedarbība ( ja to izmanto pareizi) ir maiga, nerada traumas, taču vecākiem zirgiem laužņi tiek izmantoti, lai braucēja dotās komandas būtu nepārprotamas, dotas bez spēka pielietošanas, niansētākas (it sevišķi manēžas braukšanā).
Jāatceras, ka jebkurā gadījumā ikviena no komandām jādod maigi un pārdomāti! Visos treniņos un sacensībās zirga labklājībai jāpiešķir visaugstākā vērtība!
Nepareiza, brutāla un nepārdomāta jebkuru mutes dzelžu (īpaši laužņu) izmantošana var radīt nopietnas zirga veselībai un dzīvībai bīstamas traumas – izlauzti zobi, salauzts žoklis, mēles nervu bojājumi, brūces mutē u.c. !!!
Pajūgu braukšanā izmanto dažādu veidu braukšanas laužņus un dubulto riņķu trenzes.
Aplūkoti populārākie laužņu un trenžu veidi.
Braukšanas laužņi veidoti no materiāla, kas ir nerūsējošs, ne pārāk mīksts, taču pietiekami elastīgs. Neizmanto niķelētus un hromētus materiālus, jo uzklātā materiāla kārta laika gaitā nolobās un nokļūst zirga mutē.
Viena no biežāk izmantotajām laužņu formām ir Liverpūles tipa lauznis. Laužņa konstrukcija un iedarbība (Liverpūles laužņa piemērs):
Braukšanā izmantotā mutes dzelža (laužņa vai trenzes) izvēli nosaka zirga vecums, apmācības pakāpe, izmantošanas vajadzība, stilistiska un vēsturiska saderība ar izmantot aizjūgu, braucēja sagatavotības līmenis, zināšanas par jebkura mutes dzelža iedarbību, izpratne par mutes dzelža izvēli, prasme pareizi izmantot.
Jaunzirgu apmācībā eksperti iesaka izmantot parasto trenzi, kuras iedarbība ( ja to izmanto pareizi) ir maiga, nerada traumas, taču vecākiem zirgiem laužņi tiek izmantoti, lai braucēja dotās komandas būtu nepārprotamas, dotas bez spēka pielietošanas, niansētākas (it sevišķi manēžas braukšanā).
Jāatceras, ka jebkurā gadījumā ikviena no komandām jādod maigi un pārdomāti! Visos treniņos un sacensībās zirga labklājībai jāpiešķir visaugstākā vērtība!
Nepareiza, brutāla un nepārdomāta jebkuru mutes dzelžu (īpaši laužņu) izmantošana var radīt nopietnas zirga veselībai un dzīvībai bīstamas traumas – izlauzti zobi, salauzts žoklis, mēles nervu bojājumi, brūces mutē u.c. !!!
Pajūgu braukšanā izmanto dažādu veidu braukšanas laužņus un dubulto riņķu trenzes.
Aplūkoti populārākie laužņu un trenžu veidi.
Braukšanas laužņi veidoti no materiāla, kas ir nerūsējošs, ne pārāk mīksts, taču pietiekami elastīgs. Neizmanto niķelētus un hromētus materiālus, jo uzklātā materiāla kārta laika gaitā nolobās un nokļūst zirga mutē.
Viena no biežāk izmantotajām laužņu formām ir Liverpūles tipa lauznis. Laužņa konstrukcija un iedarbība (Liverpūles laužņa piemērs):
- Lauznis veidots no labās un kreisās puses laužņa kājiņām un laužņa stieņa.
- Laužņa kājiņas daļu, kas atrodas virs laužņa stieņa sauc par „virskāju”, bet apakšējo par „apakškāju”. Garuma attiecības starp „virskāju” un „apakškāju” ir no 1 :1,5 līdz 1: 1,75.
- Garākā „apakškāja” darbojas kā svira.
- Laužņa „apakškāja”, attiecībā pret laužņa stieni, ir taisnleņķī, taču „virskāja” nedaudz izliekta uz āru, lai netraumētu zirga vaigu ādu.
- Laužņa riņķa uzdevums ir nodrošināt, lai tas nešķiebtos.
- Aiz katra no riņķiem atrodas laužņa ķēdītes āķi. Vecāka ražojuma laužņiem ķēdīte iekšpusē ir nostiprināta, kas tādējādi novērš atāķēšanos.
- Dažkārt zem laužņa ķēdītes liek gumijas, ādas vai cita materiāla paliktņus.
- Lauznim var būt divas, trīs vai vairākas vietas, kur tiek piesprādzēti groži. Laužņa iedarbība ir atkarībā no grožu sprādzējuma vietas.
- Laužņa stienis ir garens, tā vidū var būt dažādi izliekumi lielākai vai mazākai mēles brīvībai. Lielāka mēles brīvība rada spiedienu uz žokļiem, taču mazāka mēles brīvība – uz mēli.
- Speciāliem uzdevumiem ir paredzēti vairāki laužņu veidi: V veida lauznis, gumijas lauznis, Hovleta lauznis, Segundo lauznis, veltņa tipa lauznis (vācu val. Walzengebiss) un pumpveida lauznis. Visi pieminētie laužņu veidi ir Liverpūles tipa laužņi.
(http://www.letty.nl)
Liverpūles tipa lauznis ar lauzto stieni  | (http://www.letty.nl)
Liverpūles tipa lauznis ar lauzto stieni, Hannoveres rullīšu tipa lauznis  |
(http://www.letty.nl)
Liverpūles tipa lauznis ar lauzto stieni  | (http://www.letty.nl)
Liverpūles tipa lauznis ar nekustīgām sānu daļām un stieni, kas nodrošina mēles brīvību  |
(http://www.letty.nl)
Liverpūles tipa lauznis ar lauzto gumijas stieni  | (http://www.letty.nl)
Liverpūles tipa lauznis ar franču mutes stieni  |
Conrad Liverpūles tipa lauznis
 | Liverpūles tipa lauznis ar gumijas pārklājumu
 |
Liverpūles tipa lauznis ar mazu mēles brīvību
 | Liverpūles tipa lauznis ar augstu mēles brīvību
 |
Liverpūles tipa lauzni parasti izmanto, ja brauc ar saku aizjūgu. (http://www.wissen-digital.de/pferde/Gebisse).
Tauriņtipa lauznis (vācu val. Post - Kandare)
Tradicionāli Post tipa lauzni izmanto, ja brauc ar bezloka siksnu aizjūgu (bez sakām) (http://www.wissen-digital.de/pferde/Gebisse).
Laužņa darbības principi ir tādi paši kā Liverpūles tipa laužņiem, atšķiras tikai to izskats, vēsture, pielietojums.
Laužņa darbības principi ir tādi paši kā Liverpūles tipa laužņiem, atšķiras tikai to izskats, vēsture, pielietojums.
Post (Pasta) tipa lauznis ar diviem riņķiem
 | Hannoveras Post (Pasta) tipa lauznis
 |
Conrad tipa lauznis | Post tipa lauznis ar nekustīgām sānu daļām |
Elkoņu tipa lauznis (vācu val. Ellbogenkandare)
Izmanto, jo jūdz bezloka siksnu aizjūgā (http://www.pferdekutscher.de/home/gebiss/ellen.html)
Tilburijas tipa lauznis (vācu val. Tilbury -Kandare)
Parasti izmanto saku aizjūgos gan vienjūgiem, gan divjūgiem.
(http://www.pferdekutscher.de/)
(http://www.pferdekutscher.de/)
Bukstonas tipa lauznis (vācu val. Buxton-Kandare)
Izmanto tikai angļu stila aizjūgā, ja brauc pilsētās un parkos gan vienjūgiem, gan divjūgiem.
Visi biežāk izmantotie laužņu veidi var būt aprīkoti arī ar stīpu, kas savieno laužņa „apakškājiņas”. Stīpa paredzēta lai nepieļautu grožu nokļūšanu starp laužņa „kājiņām”. Visbiežāk šāda veida laužņus izmanto, ja brauc ar divjūgiem, tandēmiem vai četrjūgiem.
Dubultriņķu trenzes
Dubultriņķu trenze ir otrs pajūgu braukšanā izmantotais mutes dzelžu veids. Tas sastāv no parastas trenzes, kurai iekšpusē atrodas divi riņķi, kas brīvi kustās un ir tāda paša izmēra un formas kā ārējie riņķi. Materiāla, no kura ražotas trenzes, īpašības ir tādas pašas kā materiālam, kuru izmanto laužņu ražošanā. Trenzēm izmanto gan vienkārši lauztos mutes dzelžu stieņus, gan franču tipa („astotnieks”). Trenze zirga mutē rada spiedienu uz mēli, mutes apakšējo (apakšžokļa bezzobu daļu) un mutes augšējo daļu (augšžokļa bezzobu daļu) - tādā veidā braucējs vada zirgu. Mutes dzelzis parasti sastāv no divām daļām, kas vidū lokās. Mutes stienis var būt arī no gumijas vai ādas. Parasti grožus sprādzē pie abiem vienas puses riņķiem vienlaicīgi, tādējādi panākot maigu/mīkstu efektu. Ja groži tiek piesprādzēti tikai pie iekšējiem riņķiem, tiek panākts ass efekts.
Foto: http://www.reitshop24.de/
Foto: http://www.reitshop24.de/
 |  |
Grožu sprādzējums pie dubultriņķu trenzes
a - mīksta iedarbība
b - asa iedarbība
b - asa iedarbība
Populārākie braucamo zirgu mutes dzelžu ražotāji:
· Pfiff;
· Nathe;
· Everline;
· Waldhausen;
· Feeling;
· Sprenger;
· Letty’s design.
Pajūgu braukšanā bez pieminētajiem mutes dzelžu veidiem izmanto arī citus mutes dzelžu veidus.
· Pfiff;
· Nathe;
· Everline;
· Waldhausen;
· Feeling;
· Sprenger;
· Letty’s design.
Pajūgu braukšanā bez pieminētajiem mutes dzelžu veidiem izmanto arī citus mutes dzelžu veidus.
Kā nomērīt zirga mutes platumu?
